Latvietis, kuru Āfrikas dimantu biznesa aprindās dēvē par «misteru Džonu»
Latvietis, kuru Āfrikas dimantu biznesa aprindās dēvē par «misteru Džonu»
26/01/2017
Jau vairāk nekā desmit gadus* latvietis Guntars dzīvo Sjerraleonē, kur viņš nonācis, dodoties glābt savas investīcijas dimantu biznesā, kuras veicis laikā, kad vēl strādājis Krievijas banku nozarē.
Patlaban Guntaram Sjerraleonē ir savs birojs, sava komanda, sava māja labā pilsētas rajonā un aiz muguras akcionāri, kuru vārdus mūsu tautietis gan vēlējies paturēt noslēpumā. Vietējie viņu pazīst kā «misteru Džonu», jo izrunāt vārdu Guntars šejieniešiem esot neiespējamā misija.
«Jūtos šeit ļoti labi. Esmu absolūti relaksēts un nodarbojos ar to, kas man patīk. Es pērku dimantus, pārdodu dimantus un nodarbojos ar visu, kas saistīts ar dimantiem. Tas, protams, joprojām ietver arī ieguvi un tālāku apstrādi. Esmu dimantu biznesā un esmu šeit, Sjerraleonē - laimīgs,» saka Guntars.
Viņš Sjerraleonē ieradās pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem. Iepriekš, strādājot Krievijā banku nozarē, viņš ar kāda paziņas starpniecību, neko no tā nesaprotot, dimantu rakšanā ieguldīja pietiekami lielas naudas summas, taču kādā brīdī izrādījās, ka līdzekļus, visticamāk, nāksies zaudēt. Tādēļ nācās pieņemt lēmumu braukt uz Āfriku pašam un censties saglābt to, kas vēl ir glābjams.
Sākums bijis skarbs. Izrādījās, ka ir vēl sliktāk, nekā varēja likties. Ātri kļuva skaidrs, ka, lai kaut kas vispār notiktu, ir jābūt uz vietas, tāpēc Guntars devās uz Kono. Vairākus gadus viņš nodzīvoja nekurienes malā, pēc paša teiktā, sākot visu no jauna, tieši no starta vietas – no turienes, kur dimanti tiek rakti. Bijuši brīži, kad viņš sēdēja Kono, skatījās uz mēnesi un domāja par to, vai tas viss ir tā vērts un vai vispār ir jēga turpināt. Ikdiena bija vienmuļa, draugu, ar ko parunāt, nebija, un faktiski visa viņa dzīve bija cerība tikt pie lielā dimanta.
«Karstā saulē dienām sēdēju raktuvēs. Sapratu, kas cik maksā, kādā veidā akmeņi tiek realizēti. Sapratu biznesa pamatus un to, ka nepieciešams izglītoties, lai spētu noteikt akmens kvalitāti. Un tas process turpinās joprojām. Katrs dimants kaut ko iemāca, katrs akmens parāda savu šķautni, parāda tev, kur vēl pilnveidoties. Tas ir ilgs ceļš, un man tas vēl labu laiku ir ejams. Un, ja atskatās atpakaļ – jau noietais ceļš ir bijis ērkšķains, trakulīgs un raibs. Taču šobrīd ir stadija, kad esmu izslēdzis trakulības un viss ir vairāk vai mazāk prognozējams kā jau jebkurā tradicionālā biznesā. Bet par manu būšanu šeit – nav citas iespējas ar to nodarboties, neesot šeit tādā veidā, kā esmu es,» saka Guntars.
Pēc Kono dimantu rakšanas perioda viņš saprata, ka tā ir laimes spēle un ka bez milzīgām investīcijām pamatoti cerēt uz lielu veiksmi, rokot akmeņus, nav nekāda pamata. Tāpēc Guntars pārgāja uz dimantu uzpirkšanas biznesu, kurā viss ir atkarīgs no tevis paša, nevis veiksmes, un, ja netiek pieļautas lielas kļūdas, novērtējot akmeņus, izdošanās procents ir neskaitāmas reizes lielāks.
«Mana peļņa ir apmēram desmit procenti no akmens, bet nereti iznāk vairāk. Vēl apmēram desmit procentus no visa ieguvuma sūtu slīpēt uz Eiropu. Visbiežāk tā ir Antverpene, taču vispār pasaulē ir piecas dimantu pilsētas – vēl arī Telaviva, Johannesburga, Ņujorka un Mumbaja. Tie ir patiešām labi akmeņi, un to varu darīt tikai brīžos, kad mana kapitāla pietiekamība atļauj, jo tas viss ir diezgan ilgs process. Bieži vien pat vairāki mēneši. Taču ļoti augstas kvalitātes akmeņiem noslīpēšanas gadījumā peļņa nav salīdzināma ar realizācijas cenu neslīpētā veidā. Tie ir vēl vismaz desmit – divdesmit procenti,» teic Guntars.
