Kādā 1580. gada septembra dienā pa Lamanša jūras šaurumu pie Anglijas krastiem slīd stipri apbružāts kuģis – buras ir lupatās, burinieka priekšgalā un pakaļgalā noberzusies krāsa. Pie reliņiem stāv drukns neliela auguma vīrs. "Vai karaliene vēl dzīva?" viņš uzmanīgi uzsauc zvejniekiem mazajās laiviņās turpat līdzās. Kad tie apstiprina, ka valstī joprojām valda Elizabete, vīrietis, šķiet, pasmaida. Viņa vārds ir Frānsiss Dreiks, un pēdējos trijos gados šis vīrs ir apbraucis apkārt zemeslodei. Šajā laikā daudz kas varēja notikt.
Dreikam nav ne jausmas, vai viņš nav kritis nežēlastībā. Vīrs zina tikai to, ka nav stingri ievērojis karalienes oficiālās norādes. Viņš vairākas reizes pēc savas iniciatīvas ir aplaupījis spāņu kuģus. Dreiks arī zina, ka viņam galmā ir daudz ienaidnieku, taču, ja karaliene vēl dzīva, pieredzes bagātajam kaperim joprojām ir izredzes atjaunot aptraipīto godu.
Dreika stiprākā kārts ir kuģis "The Golden Hind" ("Zelta briežumāte" ), kura kravas telpas līdz malām ir piekrautas ar zeltu, sudrabu, dārgakmeņiem, nenovērtējamām spāņu jūras kartēm un eksotiskām garšvielām. Šajā dienā, 1580. gada 26. septembrī, iebraucot Plimutas ostā, "The Golden Hind" kapteinis domā, ka viņš var lepoties ar paveikto.
Neviens nebūtu varējis iedomāties, ka nabadzīgas ģimenes atvase reiz kļūs par vienu no sava laika dižākajiem jūrasbraucējiem un nežēlīgākajiem pirātiem. Viņš piedzima Tavistokā, Devonšīrā, ap 1540. gadu (dažādos avotos viņa dzimšanas gads minēts no 1535. līdz pat 1544. gadam) nabadzīgā ģimenē, kur vecāki smagi strādāja, lai paēdinātu 12 bērnu pulciņu. Frānsiss bija vecākais. 1549. gadā protestantiskā Dreiku ģimene katoļu nemieru spiediena dēļ pārcēlās uz Kentu. Tā meklēja patvērumu Četemas pilsētā, kur Dreiki bija spiesti dzīvot uz sēkļa uzskrējušā karakuģī. Šī pilsēta mainīja Frānsisa dzīvi.
Talantīgs un godkārīgs
Četemā atradās karaliskā karakuģu būvētava, un Frānsiss piestātnēs klausījās, kā strādnieki ēvelē dēļus, bet jūrnieki stāsta par ceļojumiem tālās jūrās un okeānos. Frānsiss arī gribēja kļūt par jūrnieku. Divpadsmit gadu vecumā viņš nonāca mācībā pie kāda kapteiņa, kļuva par jungu uz kuģa, kas pārvadāja ogles starp Angliju un Franciju. Ogļu kuģis bieži bija piekrauts pārāk pilns un grūti manevrējams, taču Frānsisam piemita jūrnieka talants un viņš lieliski tika galā ar visiem uzdevumiem. Jauneklis iekaroja ogļu kuģa īpašnieka simpātijas un vēlāk mantoja viņa kuģi, jau 18 gadu vecumā kļūstot par kapteini.
Pārvadājot ogles, Dreiks labi nopelnīja, tomēr šī nodarbošanās nespēja apmierināt viņa godkāri. 23–25 gadu vecumā viņš salīga darbā uz burinieka, kas piederēja jūrnieku Hokinsu ģimenei. Ap 1566. gadu Dreiks pirmo reizi devās uz Jauno pasauli. Brauciena laikā viņš iemācījās burāt atklātā jūrā un krāja zināšanas par vējiem, okeāna straumēm un pirātu dzīvi, jo Hokinsi nodarbojās tieši ar to – kaperēšanu jeb kuģu aplaupīšanu.
Oficiāli Anglijas kronis norobežojās no jūras laupīšanām, taču faktiski karaliene bija devusi zaļo gaismu saviem kaperiem jeb kapteiņiem, kas ar valsts atbalstu uzbruka citu valstu kuģiem, sagrābjot to bagātības. Tādēļ varasiestādes pievēra acis uz to, ka Anglijas ostās tiek izkrauts spāņu zelts.
Enerģisko Dreiku aizrāva Karību saule un lielgabalu duna. Pēc pāris gadiem viņš kļuva par kapteini uz viena no Hokinsa kuģiem. Vairākus gadus Dreiks piedalījās vergu tirgotāju un pirātu braucienos uz Gvineju un Vestindiju un spāņu koloniju izlaupīšanā. 1568. gadā Hokinss un Dreiks bija ceļā uz mājām ar septiņiem buriniekiem – visi smagi piekrauti ar spāņu kuģos salaupītiem dārgumiem –, kad piepeši sākās vētra. Kuģi tajā stipri cieta, tādēļ pirāti bija spiesti meklēt patvērumu spāņu cietoksnī Sanhuanā de Uluā (mūsdienās Verakrusas teritorijā) Meksikas līcī. Spāņu garnizonā trūka karavīru, bet angļiem vajadzēja mierīgi salabot buriniekus, tāpēc abas puses vienojās apciemojuma laikā nolikt ieročus.
Sīva kauja pret spāņiem
Taču spāņi piemānīja angļus. Tikai dažas dienas vēlāk ostā ieradās spāņu flote ar divām lielām galjonām (jeb galeonām) – spēcīgiem karakuģiem, 11 bruņotiem tirdzniecības buriniekiem un vēl diviem kuģiem. Vēlreiz saņēmis solījumu par miera ievērošanu, Hokinss ļāva spāņiem noenkuroties blakus angļu buriniekiem, bet spāņi negrasījās turēt doto vārdu.
Viņi veica rūpīgi izplānotu pēkšņu uzbrukumu un sagrāba vairākus angļu kuģus. Hokinsa un Dreika vīri bija nokļuvuši slazdā, tomēr, cik labi vien spēdami, aizstāvējās ar zobeniem, musketēm un lielgabaliem. No tuva attāluma izšautas, labi mērķētas zalves nogremdēja vienu no lielajiem spāņu karakuģiem. Otrs ar blīkšķi uzlidoja gaisā, kad lodes trāpīja tam pulvera noliktavā. Tomēr spāņu pārspēks bija pārāk liels. Dreikam un Hokinsam izdevās izlauzties no ostas katram ar savu kuģi. Pārējie angļu kuģi bija zaudēti – nogremdēti vai sagrābti ar visām apkalpēm un lielāko daļu laupījuma.
Dreiks gribēja atriebties spāņiem par lauzto solījumu un ar savu tirgotāja apķērību par uzbrukuma mērķi izvēlējās Nombri de Djosu mūsdienu Panamas teritorijā. Šī pilsēta bija ļoti svarīga spāņu bagātību ceļā – tur kuģos iekrāva lielu daudzumu zelta un sudraba, kas ar karavānām bija atvests no raktuvēm kalnos.
Klusais okeāns iedvesmo Dreiku
1572. gada 29. jūnija rītā Dreiks ar buriniekiem "The Swan" un "Pasco" ieradās Nombrē de Djosu. Uz klāja kaujai bija gatavi 73 jūraslaupītāji, uzticami līdz nāvei, jo vīri zināja, ka Dreiks ar savu vienkāršo izcelsmi ir viens no viņiem. Angļi devās tiešā uzbrukumā un drīz stāvēja pie spāņu dārgumu krātuves durvīm. Aiz tām bija 360 tonnu sudraba un milzum daudz zelta. Dreiks bija aizvedis savus vīrus uz "visu pasaules bagātību grīvu". Taču uzbrukuma sākumā kāda lode Dreiku bija smagi ievainojusi kājā, tāpēc viņš bija spiests atkāpties. Lai gan pirāti šajā brīdī stāvēja milzu laupījuma priekšā, viņi atbalstīja Dreika lēmumu.
Spāņi rēķinājās ar jaunu uzbrukumu no jūras, bet Dreiks atlabis nolēma uzbrukt kādai karavānai – tā sauktajai "Sudraba karavānai", kas veda gandrīz 30 tonnu sudraba. Pateicoties aizbēgušu vergu sniegtajām ziņām, enerģiskais kaperis precīzi zināja, kur ierīkot slēpni. Uzbrukums bija ļoti ienesīgs. Spāņi aizmuka, bet Dreika vīri ieguva 100 000 zelta peso un 25 tonnas sudraba.
Pēc kaujām viens no aizbēgušajiem vergiem norādīja uz augstu koku ar platformu vainagā. Uzkāpis augšā, Dreiks, emociju pārņemts, nokrita ceļos. Viņš ieraudzīja milzīga okeāna plašumus, kas mirdzēja saulē. "Dievs, dod man veselību un pietiekami garu mūžu, lai es kaut vienu reizi stūrētu angļu kuģi šajā okeānā," skarbais jūrasbraucējs aizgrābts lūdzās. Dreiks – visticamāk, pats pirmais no angļiem – bija ieraudzījis Kluso okeānu. Vārdu tam pirms 52 gadiem bija devis portugāļu jūrasbraucējs Fernāns Magelāns.
Pēc atgriešanās Anglijā Dreiks bija ieguvis gan bagātību, gan slavu, tomēr joprojām bija pārņemts ar redzēto skatu. Izmantojot savus sakarus, apņēmīgajam kaperim izdevās iekļūt Anglijas karalienei Elizabetei I tuvās aprindās, kur lēma par valstiski nozīmīgiem pasākumiem. Viņš lika priekšā savu plānu par braucienu uz Kluso okeānu caur spāņu kontrolēto Magelāna šaurumu Dienvidamerikā. Karalieni pārdrošais projekts ļoti iespaidoja.
"Es labprāt atriebtos Spānijas karalim par zināmām nepatikšanām, kas man bijis jāpacieš. Jūs esat vienīgais vīrs, kurš spēj to paveikt," – tādi esot bijuši Elizabetes I vārdi Dreika atstāstā.
Dreika ekspedīcija ar pieciem kuģiem devās ceļā no Plimutas 1577. gada decembrī. Vispirms tie virzījās uz dienvidiem gar Āfrikas rietumu krastu, kur Dreika vīri sagrāba daudz portugāļu kuģu. Vienu no tiem ekspedīcijas vadītājs nodeva turīgā augstmaņa, sava drauga Tomasa Dautija pārziņā. Dautijs bija viens no ceļojuma finansētājiem, kas pats devās līdzi ekspedīcijai. Viņa iecelšana par kapteini bija mēģinājums izrādīt labvēlību ekspedīcijas finansētājiem, kuri bija sākuši kurnēt, ka, par spīti savam augstajam stāvoklim Anglijas sabiedrībā, viņi uz jūras netiek respektēti. Dreiks uzstāja, ka jūrā lēmumi jāpieņem jūrniekiem. Turklāt viņš pavēlēja visiem piedalīties visos smagajos darbos.
Tālāk Dreika vīri devās pāri Atlantijai uz Dienvidamerikas krastu. Tur viņi iekļuva vētrā, kuģi nomaldījās, un divus mazākos buriniekus Dreiks aizsūtīja atpakaļ uz Angliju. Tikmēr skarbajos apstākļos Tomass Dautijs nekavējās uzkurināt konfliktu. Viņš lika manīt, ka Dreiks it kā piesavinās kopīgo laupījumu. Baumoja, ka Dautijs esot lielījies – viņam pirms brauciena bijusi dēka ar Dreika toreizējo sievu Mēriju. Kad Dautijs kuģa garīdzniekam uzticēja savu nodomu "izprovocēt visus, lai tie pārgriež cits citam rīkli", ekspedīcijas vadītāja mērs bija pilns. Dreiks pieņēma lēmumu dumpinieku sodīt.
Vēstures literatūrā lasāmas dažādas interpretācijas par to, kā risinājās turpmākie notikumi. Daži avoti raksta, ka Dautijam ļāva pašam izvēlēties vienu no trim variantiem: dumpinieku izsēdinās krastā, iekaltu važās vedīs atpakaļ uz Angliju vai sodīs tepat uz kuģa. Dautijs esot devis priekšroku pēdējam. Tad komandas vīri paēduši kārtīgas pusdienas, saskandinājuši par godu dumpiniekam un beigās nocirtuši viņam galvu. Cita versija vēsta, ka uz sauszemes 200 km no Magelāna jūras šauruma 40 vīru zvērināto tiesa kopā ar Dreiku pasludinājusi spriedumu. Tiesas prāva notikusi pie karātavām, kurās pusgadsimtu iepriekš Magelāns par sazvērestību pakāris divus savu kuģu kapteiņus. Pēc divu dienu procesa tiesa atzinusi Dautiju par vainīgu dumpja rīkošanā un pieņēmusi lēmumu nocirst viņam galvu. Daži kuģinieki stāstījuši, ka Dautijs esot pakārts. Abu vīru konflikts, visticamāk, radies par to, kurš komandēs floti. Šim gadījumam bijusi nozīmīga loma, ieviešot likumu, ka uz kuģa visu nosaka kapteinis.
Avots: "Ilustrētā Vēsture"
