Latvijas valsts zelts - tauta ziedo zeltu, lai Latvijā būtu sava nauda
Latvijas valsts zelts - tauta ziedo zeltu, lai Latvijā būtu sava nauda
17/11/2018
Novembrī, mūsu Valsts svētku mēnesī, vēsturiski daudzi notikumi saistāmi ne tikai ar valsts izveidošanos, bet arī ar dažādiem citiem procesiem, tostarp savas nacionālās valūtas jeb naudas rašanos.
Šī stāstu raksta moto varētu būt Rūdolfa Blaumaņa citāts "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods!", jo tas ir stāsts par literāti, rakstnieci un viņas ieceri – latviešu tautu un zeltu šī vārda burtiskā nozīmē.
1919. gadā, kad Latvijas valsts bija formāli nodibināta, ceļš uz reālu neatkarību un saimniecisku patstāvību vēl bija tikai ejams, jo valstī bija diezgan lielu juku laiki – politiskā nestabilitāte, cīņa par izdzīvošanu vairākās kara frontēs – gan ar lieliniekiem, gan vācu karaspēku. Saimnieciskā dzīve bija neskaidrību un neziņas pilna.
Un kā pirkt un pārdot, maksāt algu un ražot, ja apritē faktiski vienlaikus bija Krievijas cara un Krievijas Domes nauda, vācu okupācijas iestāžu izdotās ostmarkas un ostrubļi, Vācijas markas, šur tur vietējo pašvaldību parādzīmes, Igaunijas pierobežā – igauņu nauda, leišamlē – poļu nauda? Tādā naudu "kokteilī" saimniecisko neatkarību uzbūvēt nevar, bet bez savas saimnieciskas darbošanās arī ar valsti diez ko labi neies.
Tika nolemts radīt savu naudu – Latvijas rubli, kas sākumā dažādu maksāšanas līdzekļu pārpildītajā tirgū diez ko gaidīts nebija – līdz pat tam, ka vietām šo maksāšanas līdzekli nācās ieviest diezgan agresīvi. Lai valsts naudai būtu vērtība, tai nepieciešams nodrošinājums. Tā var būt citas valsts nauda vai vērtspapīri, kas pietiekami lielā daudzumā ir valsts bankas krājumos, vai arī "vecais, labais universālais" materiālo vērtību mērs – zelts. Lai izveidotu stabilu Latvijas naudu, Latvijas valstij vajadzēja savas zelta rezerves, un tās arī tika sagādātas, izmantojot vairākus avotus.
Tika likts kopā gan zelts un dārglietas, ko atņēma dažādiem Latvijas iekarotājiem, reparācijas, proti, maksājumi par kara zaudējumiem no Padomju Krievijas, Latvijas valdības iepirktais zelts un citas vērtslietas, bet būtiska daļa – un ne tikai emocionāli – bija Latvijas iedzīvotāju saziedotais zelts "Latvijas Sieviešu zelta fondā".
Zelta ziedošanas iniciatore bija rakstniece Īvande Kaija – šobrīd vēl pienācīgi nenovērtēts cilvēks gan Latvijas dzimumu līdztiesības principu ieviešanas jomā, gan valsts materiālā pamata veidošanā. Viņas uzsaukums publicēts laikrakstā "Tēvijas sargs" 1919. gada novembrī:
Latvju sievietes! Bez aplinkiem – cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosat, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa? Kad Jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu tēvu zemi ķīlā liek savas dzīvības?
Un juku laikos, kad zelta vērtība ir vēl lielāka, latviešu sievietes (un ne tikai sievietes vien) ziedoja savas dārglietas un rotas.
Spriežot pēc tā brīža laikrakstos lasāmā, ļaudis nesa sudraba vāzes un biķerus, zelta ķēdītes un briļļu rāmjus, auskarus, gredzenus, apbalvojumus, medaļas un žetonus. Visbiežāk ziedoja laulības gredzenus.
Kad fondu 1922. gada rudenī pirms 96 gadiem pārņēma Latvijas valsts banka, ziedojumi ietilpa 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs grozos un vienā maisiņā. Zeltu, izņemot īpaši smalkas rotas, pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un pārsūtīja glabāšanā Anglijas bankai un citviet pasaulē.
Tā tika radītas pirmās Latvijas valsts zelta rezerves, kuru lielākajai daļai tā arī netika klāt padomju okupācijas vara pēc tam. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas valsts atguva savas zelta rezerves gan no Anglijas, gan Francijas, gan Šveices, gan Amerikas.
Šodien Latvijai pieder 7,7 tonnas zelta. Paldies Īvandei Kaijai par aicinājumu un visiem, kas atsaucās un ziedoja toreiz – tas palīdzēja Latvijas valsts neatkarībai arī pēc padomju okupācijas beigām!
