„Jau sen biju ievērojis Daugavas klintis starp Sēlpili un Alteni. Savā uzbūvē un slāņojumā tās līdzinājās klintīm Saksijā un tāpēc deva cerības, ka šeit slēpsies ilgi un velti meklētais Kurzemes sudrabs. Bet – kalnracēji vispirms parasti atrod varu un tikai tad sudrabu. Šeit no vara nebija ne vēsts.” – šādi reiz rakstīja Kurzemes hercogistes valdnieka kalnu inženieris Nordenflihts, kurš, sadzirdējis runas par rūpniecības uzplaukumu hercoga Jēkaba laikā un pats savām acīm redzējis šīs rūpniecības atliekas, nolēma panākt tās atjaunošanu, reizē sākot apceļot visu zemi un meklēt derīgos izrakteņus. Tā šis vīrs no 1757. līdz 1761.gadam klīda pa Kurzemes novadiem un meklēja zemes bagātības.

Pēc ilgiem un veltīgiem pūliņiem Nordenflihts beidzot tomēr 50 olekšu (viena olekts -52,75 centimetri) dziļumā ap Vecsēlpili un Vīgantiem atrada „sudraba pēdas”. Viņš apgalvoja, ka atradis vidēja labuma sudraba dzīslas, tāpat varu. Taču, tikko to dabūja zināt Vīgantes īpašnieks, viņš liedza Nordenflihtam tālāku pētījumu veikšanu novadā, jo muižniekam pēc likuma nebija tiesību izmantot sudraba raktuves.

Palika vēl Sēlpils novads, bet hercogs Kārlis atmeta arī šo iespēju. Raktuvju izmantošana prasīja prāvu kapitālu, bet vieglu dzīvi pieradušajam un uzdzīves kārajam hercogam jau tolaik sāka pietrūkt naudas.

Sarūgtināts Nordenflihts atstāja Sēlpils klintis; „nejauši” sagruva izmēģināšanai ierīkotās šahtas, un neviens vairs nevarēja piekļūt viņa atrastajām bagātībām. Arī tad, kad pie varas nāca atkal Bīronu dzimta, ne no hercoga Ernesta, ne Pētera Nordenflihts atbalstu nesagaidīja, jo, lūk, viņš piederēja pie ienīstajiem sakšu ienācējiem. Tikai pēc viņa nāves hercogs Pēteris atcerējās kalnu inženiera atradumu un centās dabūt rokā Nordenflihta plānus. Taču tie bija iznīcināti.

Tāpat arī hercoga Pētera mantiniecei – Krievijas ķeizarienei Katrīnai II – nebija intereses par „kaut kāda kalnu inženiera pētījumiem Kurzemē”. Tā viņa piezīmes nokļuva Krievijas Kalnu pārvaldes arhīvā, vēlāk kādā Maskavas arhīvā, kur tie bija atrodami vēl 1904.gadā.

Avots: no Ielasgarumā Twitter konta un periodika.lv