Pirmie dimanti tika atrasti 7.–8.gs. p.m.ē. Indijā. Vairākus gadsimtus Indija bija vienīgā šā vērtīgā dārgakmens piegādātāja pasaulē. Tikai 1725.gadā noskaidrojās, ka arī Brazīlijā tos iespējams iegūt, un tas pasaules tirgū radīja milzīgu apvērsumu. Jaunās dimantu raktuves izrādījās ievērojami lielākas un bagātīgākas. Rezultātā – Brazīlija dimantu ieguvē pārspēja Indiju.

Tā tas turpinājās 150 gadus, līdz 1867.gadā nejauši tika atrastas dimantu ieguves vietas Dienvidāfrikā. Tāpat kā Indijā un Brazīlijā, arī šeit tas notika nejauši – tās atklāja bērni, kas rotaļājās Oranžas upes krastā. Kopš tā laika sākās «dimanta drudzis». 1876. gadā Kimberli, tagad – dimantu ieguves un apstrādes centrā, zem sanesām atklājās «dzeltenā zeme», bet vēl dziļāk «zilā zeme» – iezis, kas veido dimantu cilmatradnes jeb kimberlīts.

Lūk, tā cilvēce atklāja dimantu ieguves vietas – tie bija ar kimberlītu pildīti nelieli piltuv­veida vulkānu krāteri. Šīs formas dēļ krāterus dēvē par sprādziena piltuvēm. To diametrs zemes līmenī svārstās no 10 līdz 1500 metriem, bet laukums no 0,01 līdz 140 ha. Iesniedzoties arvien dziļāk zemē, piltuves sašaurinās, līdz paliek tikai plaisas, kuru platums nepārsniedz divus metrus.

Dimants mīl ne tikai karstumu, bet arī ledainu aukstumu

Dimanti atklāti arī citviet Āfrikā. Un visur tas notika līdzīgi: sākumā akmentiņus atrada viegli pieejamās vietās, bet tikai pēc vairākiem gadiem – īstās ieguves.
 

Tas, ka dimantu raktuves atradās Indijā, Brazīlijā un Āfrikā, radīja priekšstatu, ka šis dārgakmens veidojas un ir atrodams tikai karstajās dienvidu zemēs. Daži teorētiķi dimantu rašanos saistīja ar karstās tropu saules staru ietekmi, tomēr minēto teoriju nācās atzīt par kļūdainu: 20. gadsimta vidū dimantus atklāja arī aukstajā Sibīrijā. Un šis atklājums nebija nejaušs. Tā kā viegli iegūstamo dimantu atradnēs 20.gadsimtā krājumi jau bija izsīkuši, sākās mērķtiecīga un darbietilpīga meklēšana. Tad arī nācās likt lietā ģeologu devīzi: Mente et malieo – ar prātu un āmuru!

Teorētiski dimantu atradņu vietas Sibīrijā zinātnieki noteica jau 20.gadsimta 30.gados, tomēr plānveida meklējumi veikti 1954.gadā. Un tie vainagojās panākumiem: pirmā dimantu cilmatradne PSRS bija piltuvveida vulkāna krāteris, kas guva nosaukumu 3apHnua. Turpmākajos gados atklāja dimantu raktuves Mup, YAaHHafi, AnxaA u.c.

70.gados prognozēja, ka dažādās pasaules malās, arī Austrumeiropā, ir vismaz 10 lielas dimantu iegulas. Drīz vien šīs prognozes apstiprinājās: 1978.gadā kimberlītu atklāja Austrijā, bet 1977.gadā PSRS zinātnieki paziņoja, ka arī Arhangeļskas apgabalā iespējams uziet dimantu atradnes. Latvijai šis atklājums bija īpaši nozīmīgs, jo Latvijas teritorija atrodas pietiekami tuvu Arhangeļskai un arī tās ģeoloģiskā struktūra ir līdzīga. Tas viss viesa optimismu un rosināja sākt dimantu meklējumus arī Latvijas teritorijā.

Vai Latvijā tad beigu beigās ir atrodami dimanti? – par to turpinājumā.

Avots: Vladimirs Vetreņņikovs, ģeoloģijas zinātņu doktors, žurnāls «Mistērija» (no apollo.lv)

Iepriekš: