Vācu ordeņa mestriem jau 13.gadsimtā piederēja raktuvju tiesības Livonijā, bet vairāk nekā 200 gadu šīs tiesības pastāvēja tikai uz papīra. Latviešu un igauņu novadnieku – zemnieku un amatnieku vajadzībām pietika ar rāvas (zema, purvaina vieta) dzelzi, ko viņi ieguva daudzajos purvos. Ordenis bija pārāk aizņemts ar kara darbiem, lai stātos pie kāda rūpniecības uzņēmuma dibināšanas. Tikai 15.gs. beigās radās pirmie dzelzs cepļi („āmuri”), kas visi bija celti ordeņa apgabalos.
Tomēr tautā neapklusa nostāsti un nerima baumas par sudraba atradumiem Kurzemē un Zemgalē. Un kad hercogs Jēkabs Lielais kā ordeņa mantinieks izlietoja mestru raktuvju tiesības un izveidoja Kurzemē rūpniecību, šīs baumas viņu 1646.gadā pamudināja izsaukt kādu kalnraci no Vācijas. Divu, trīs gadu laikā kalnracis gan guva ievērojamus panākumus jaunu dzelzsrūdu lauku atrašanā, bet ne varu, nedz arī sudrabu šim lietpratējam uziet neizdevās.
Arī Lielā hercoga mantinieks Frīdrihs Kazimirs gribēja izmēģināt roku dārgmetālu rakšanā. Uz kāda Edas vara cepļa darbinieka ziņojuma pamata hercogs 1686.gadā Sudrabkalnā (Kuldīgas pagastā) lika izrakt divas šahtas un tur meklēt sudrabu. Sudrabam līdzīgu rūdu arī atrada, bet pēc rūpīgas pārbaudes „sudrabs” izrādījās par sēra zvirgzdiem (nelieli, šķautņaini akmeņi). Hercogs tomēr neatlaidās un tikai pēc trim gadiem pārtrauca raktuves darbību un atmeta ar roku visai nodomātai rūpniecībai.
Kad Bīrons bija kļuvis par Kurzemes hercogu, pēc tam izsūtīts trimdā uz Sibīriju un viņa vietā Jelgavā ieradies jauns – Sakšu hercogs, dārgmetālu meklēšanā sākās jauns posms. Jaunā valdnieka svītā bija daudz tautsaimniecības un rūpniecības lietpratēju, to starpā kalnu inženieris Nordenflihts. Sadzirdējis runas par rūpniecības uzplaukumu hercoga Jēkaba laikā un pats savām acīm redzējis šīs rūpniecības atliekas, šis vīrs nolēma panākt tās atjaunošanu. Viņš sāka apceļot visu zemi un uzmeklēt derīgos izrakteņus. Savā laboratorijā viņš izmeklēja atrastos rūdu paraugus, to starpā pat klints dzelzsrūdu un vairākus citus atrastos derīgos izrakteņus, ko hercogs Jēkabs vēl nebija pazinis un izlietojis.
Taču daudzi valsts ierēdņi – Sakšu hercoga pretinieki – liedzās atbalstīt Nordenflihta meklējumus, un viņš bija spiests aprobežoties vienīgi ar pētījumiem privāto muižu novados. No 1757. līdz 1761.gadam Nordenflihts kā nemierīgs gars klīda pa Kurzemes novadiem un meklēja zemes bagātības. Ko īsti viņš cerēja atrast, uz to viņš norāda kādā savā vēstulē, bet par to turpinājumā.
