Tuvojoties gadskārtējiem valsts dzimšanas dienas svētkiem novembrī, piedāvājam nelielu vēsturisko stāstu sēriju par Latvijas zelta vēsturi.
Pēc Latvijas valstiskuma proklamēšanas 1918.gada 18. novembrī līdzās svarīgākajām iekšējās un ārējās attīstības problēmām izvirzījās arī jautājums par savas valūtas izveidi un nostiprināšanu. Lai Latvijas naudai būtu stabils kurss, valdība to nolēma piesaistīt Lielbritānijas mārciņai un fiksētai zelta vērtībai. 1920.gadā tika pieņemts lēmums izveidot Valsts zelta fondu savas valūtas kursa nodrošināšanai. Latvijas Finanšu ministrija bija pārliecināta, ka zelta fonda izveide pozitīvi ietekmēs izlaistās papīra naudas kursu un pirktspēju.
1921.gada 1.aprīlī Valsts zelta fondā bija 4 miljoni cariskās Krievijas zelta rubļu, 157,4 kilogrami tīra zelta, 5040 kilogrami tīra sudraba, 95,5 grami platīna un 128 karāti briljantu. Krievijas zelta nauda bija ienākusi Latvijas zelta fondā kā kara zaudējumu atlīdzība saskaņā ar Latvijas un Krievijas 1920.gada 11. augusta miera līgumu.
1922.gada naudas reformas ietvaros par Latvijas valūtu tika apstiprināts lats. Jaunais likums noteica, ka viens lats atbilst 0,2 903 226 gramiem tīra zelta. Latvijas Banka centās izlaistās banknotes simtprocentīgi nodrošināt ar zeltu vai konvertējamu ārvalstu valūtu. Tas nebija viegls uzdevums. Lai to izpildītu, valdība 1920.gada sākumā aicināja iedzīvotājus ziedot zeltu, sudrabu un citus dārgmetālus, vērtslietas, zelta monētas Valsts zelta fondam. Zeltu iepirka arī par Valsts kases brīvajiem līdzekļiem. Finanšu ministrija tautas saziedoto zeltu pārkausēja stieņos, ko savukārt Latvijas Banka drošības apsvērumu dēļ nodeva glabāšanā Anglijas bankai. Ar britu banku bija noslēgts līgums, kas noteica, ka pēc Latvijas pieprasījuma zelta stieņi jāatdod atpakaļ. Anglijas bankā glabājās arī Latvijai piederošās britu mārciņas rezerves.
Drošības apsvērumu dēļ visu starpkaru periodu Latvijas valsts lielāko daļu savu zelta un ārvalstu valūtas rezervju glabāja ārzemēs. Lielākā daļa no tā bija deponēta Lielbritānijā. Anglijas bankā un Barklaja bankā Londonā 1939.gada sākumā atradās Latvijas zelts 68 273 950 latu vērtībā, Ņujorkas Federālajā rezervju bankā – 4 428 062 latu, bet Francijas bankā – 5 706 755 latu vērtībā. Latvijas Bankas glabātavā zelts bija tikai 9 095 655 latu vērtībā.
Bijušais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve 1971.gadā Austrālijā izdotajā trimdas latviešu izdevumā “Arhīvs” atzīmē, ka neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Latviju apmeklēja speciāls Anglijas bankas prezidenta pilnvarotais, ar kuru tika panākta vienošanās par uzlabotiem noteikumiem Latvijas noguldījumiem. Anglijas banka turpmāk atteicās no samaksas iekasēšanas par Latvijas zelta glabāšanu. Tika paaugstinātas arī procentu likmes Latvijas valūtas depozītam šajā bankā. Lai aizsargātu Latvijas valūtas rezerves pret kursa svārstībām, it īpaši kara laikā, Anglijas banka apņēmās mārciņas lejupslīdes gadījumā Latvijai piederošos līdzekļus nekavējoties pārvērst zeltā bez sevišķa Latvijas Bankas norādījuma.
Turpinājums sekos.
ATTĒLĀ AUGŠĀ: Ekrānuzņēmums no Latvijas Bankas sagatavotās īs-filmas par Latvijas zelta vēsturi.
Avots: Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks (15.12.2004.), „Latvijas Vēstnesis”
Iepriekš:
Kā Anglija un Krievija Latvijas zeltu sadalīja...
Uzmanību: Baltijas zelts tiek pārdots!
Latvijas zelts Lielbritānijas un Padomju Savienības sarunu centrā
Latvijas zelta nedienas turpinās: Vācu okupācija un Ienaidnieka īpašumu pārzinis
Padomju režīms no Latvijas pagrābj 1615 kilogramus zelta
Latvijas zelts lielvalstu kasēs jeb kā tika izsaimniekots mūsu zelts
