„Vai tiešām premjers Caballero un valdības locekļi piekrituši valsts zelta rezervju pārsūtīšanai uz citu valsti? Noskaidrojās tomēr, ka piekrišana ir. Baidoties nacionālistu pārspēka, prezidents Manuels Azana un finanču ministrs Dr. Huans Negrins bija parakstījuši rīkojumu nekavējoties pārvest visu zeltu un citus cēlmetālus no Madrides valsts bankas velvēm uz „drošāku vietu”. Par tādu bija izraudzīta flotes municijas bāze Kartagenas tuvumā.”
„Divi dienas pēc Staļina telegrammas saņemšanas konsultējos ar Negrinu par tālāko. Mans sarunu partneris, augstskolas fizioloģijas profesors, likās esam diezgan naivs un nepiedzīvojis politiķis. Viņš maz ko zināja par komunismu, taču pieklājības dēļ apliecināja savu sajūsmu par Savienības sasniegumiem.
Mans uzdevums vienkāršojās, kad uzzināju, ka zelts nav jāved no Madrides, bet gan Kartagenas, kuras ostā krievu kuģi parasti izlādēja atvesto municiju un citu palīdzību pilsoņu kara cīnītājiem. Atlika vēl tikai sarunāt ar flotes ministru Indolecio Prieto par spāņu kuģu eskorta norīkošanu cauri Vidusjūrai uz Odesu.
Galvenais tagad bija steiga un konspirācija. Ja ziņa par zelta pārvedumu nāktu atklātībā, eksplozīvie spānieši nespētu saprast, ka viņu valsts vērtības aizved uz svešu zemi un tas varētu radīt starpgadījumus.
Otrkārt, ja vācieši vai itāļi uzzinātu par transportu, tie censtos Vidusjūrā kuģus sastapt un vērtīgo kravu pievākt.
Finanču ministrs Negrins piekomandēja man savu atbildīgu ierēdni. Tas zināja, ka flotes bāzē novietotas pavisam ap 10.000 kastes ar 145 mārciņām zelta katrā. Tātad pavisam 725 tonnas.
Nākošā dienā devos uz Kartagenu, kur kā padomju flotes atašejs darbojās pulkvedis Nikolajs Kuzņecovs, mans vecs draugs. Vienojāmies, ka visus Kartagenā ienākušos padomju kuģus steidzami izlādēs un nodos manā rīcībā. No pilsētas apkaimē novietotās krievu tanku brigādes komandiera Krivošcjina dabūju 20 piectonnīgās kravas mašīnas, bet spāņu flotes bāze manā rīcībā nodeva 60 jūrniekus talkā transporta izkārtošanai. Visi tie bija veikli un izdarīgi zēni.
Kravas mašīnām pie stūres sēdēja padomju tankists, tērpies spāņu karavīra uniformā, lai novērstu aizdomas. Katrā mašīnā jūrnieki iecēla 50 kastes un, kad pirmās desmit mašīnas bija pielādētas, tās devās uz ostu. Pēc pāris stundām sekoja otras desmit un tā, strādājot no pulksten 7 vakarā līdz rīta gaismai, trīs naktīs viss zelts bija nogādāts kuģos.
Laimējās, ka naktis bija tumšas un nebija jābīstas no vācu uzlidojumiem. Dienās visi palikām municijas noliktavā, lai atpūstos no nakts darba.
Viss ritēja kā vajadzīgs, tikai pēdējā naktī gadījās satraukuma pilni brīži — parādījās vācu lidmašīnas, kas nometa bumbas ostā. Mūsu kuģi palika neskarti, bet nogrima daži spāņu kuģi. Es tad piesardzības dēļ pavēlēju kuģiem izbraukt reidā un gaidīt eskortu.
25.oktobra rītā pabeidzām lādēšanu un tagad spāņu finanču ministrijas pilnvarotais prasīja man parakstīt kvīti par saņemto. Biju satraukts, taču centos izlikties mierīgs...
Turpinājums sekos...
Avots: 1966.11.12 „Laiks”, 10.lpp; pārpublicēts no spoki.lv
