1
Mali valdnieka impērija bija teju vienā lielumā ar Rietumeiropu, bet tikai nedaudzi ir dzirdējuši par šo valdnieku, kad viņš 1324. gadā dodas svētceļojumā.
Ēģiptes iedzīvotāji pieraduši, ka piramīdas atstāj spēcīgu iespaidu uz šīs zemes viesiem, taču 1324. gada jūlijā ir ēģiptiešu kārta brīnīties. Pie piramīdām Kairā ir apmeties tūkstošiem cilvēku liels ceļinieku pulks. Viņi ir ceļojuši cauri Sahāras tuksnesim, un karavānas priekšgalā stāv vīrs, kuru vada gan reliģiska dievbijība, gan politiska viltība. Ēģipti ir apciemojis viens no Āfrikas varenākajiem valdniekiem: Mali imperators Mansa Musa.
Pavisam nedaudz ēģiptiešu ir dzirdējuši par Mali impēriju, taču pēc Mansas Musas ciemošanās Kairā Mali piepeši iekaro paliekošu vietu pasaules apziņā – un līdz ar to arī vēstures grāmatās. Tirgotāji un diplomāti bariem sāk plūst uz lielo valsti pie Nigēras upes. Atgriezušies atkal mājās, viņi zina stāstīt par zemi, kuras bagātība pārspēj visu, ko pasaule līdz tam redzējusi. Un mūsdienās grūti vairs izšķirt, kur patiesība par varenā valdnieka ceļojumu robežojas ar aizraujošu leģendu.
Līdzi ved milzīgu zelta kravu
Mansam Musam Ēģipte patiesībā ir tikai viena no pieturvietām izvēlētajā ceļā. Mali valdnieks ir devies svētceļojumā uz Meku. Kā ticīgam musulmanim viņa pienākums ir vismaz reizi dzīvē nokļūt islāma svētākajā vietā. Turklāt kā valdniekam un politiķim svētceļojums ir izcila iespēja izrādīt pasaulei savu valsti un nodibināt jaunus kontaktus.
Tāpēc Mansu Musu pavada ne tikai tūkstoši kalpotāju un karavīru, viņam seko arī galminieki, padomnieki, ārsti, tirgotāji un Mali nozīmīgāko cilšu pārstāvji. Kā stāsta vēsturnieks Ibn Kasīrs, Mansas Musas svītā ir ne mazāk kā 20 000 cilvēku (atsevišķos avotos minēti pat 60 000 cilvēku, kas gan šķiet pārspīlēti). Karavāna ved līdzi kamieļus, ēzeļus un vergus, kas nes bagāžu un pierādījumus valdnieka bagātībai: aptuveni 15 tonnu zelta mūsdienu svara mērvienībās.
Mali dibina episks varonis
Mansa Musa ir mantojis Mali troni. Viņš ir valsts dibinātāja teiksmainā Sunjatas (arī Sundjata, cildināts kā afrikāņu mitoloģijas episks varonis) pēctecis un dzimis, lai valdītu pār milzīgo impēriju, kas tolaik stiepās no Atlantijas okeāna krasta rietumos pāri Nigēras upes deltai līdz tuksneša pilsētai Timbuktu austrumos.
Nostāsti vēsta, ka Sunjata nodibināja Mali impēriju, kad viņu kā nevēlamu valdnieka dēlu padzina no galma. Viņš vēlāk atgriezās kopā ar armiju un atbrīvoja savu tautu no apspiedējiem – susu (soso) cilts. Tas esot noticis ap 1235. gadu. Sunjata apvienoja teritorijas, kuru virsaiši bija atbalstījuši viņu karā pret susu karaspēku un nodibināja vienotu valsti Mali. Paralēli iekarojumiem Sunjatam rūpēja arī valsts attīstība, un tā pamazām Mali kļuva par vienu no Āfrikas bagātākajām valstīm. Viņš īstenoja zemes reformu, kurā zemes gabalus saņēma kara veterāni, un pārvērta lielus līdzenumus apstrādājamā zemē. Impērijā sāka audzēt labību, kokvilnu un zemesriekstus.
Kā raksta tunisiešu vēsturnieks Ibn Haldūns, Sunjata valdīja 25 gadus. Pēc tam viņa vietā tronī kāpa dēls Vali. Mansa Vali un viņa pēcteči padarīja Mali par vienu no tālaika lielākajām impērijām. Mansu Musu, kas bija Sunjatas brāļa pēcnācējs, iecēla par Mali valdnieku 1312. gadā. Jau kāpjot tronī, Musas stāja un spēks atstāja spēcīgu iespaidu uz apkārtējiem. “Viņš bija jauns un izskatīgs vīrs, kuru atbalstīja divdesmit četri virsaiši,” jaunievēlēto valdnieku raksturo Ibn Kasīrs. Pārējās pasaules interese par Mali gan nebija liela, un Mansa Musa prātoja, kā to mainīt. Viņa impērija tagad aptvēra teritorijas ar lieliem zelta un ziloņkaula krājumiem, un valdnieks nolēma ieguldīt lielu daļu savas bagātības svētceļojumā uz Meku. No vienas puses tas būtu ceļojums ar cēlu garīgu mērķi, bet no otras – dotu iespēju padižoties ar savu varenību un bagātībām.
Šāds ceļojums Rietumāfrikas valdniekam bija dārgs, ilgs un bīstams. Pirmkārt, tas prasīja lielus izdevumus pārtikai un karavīriem, kam bija jāpasargā ceļotāji no uzbrukumiem. Tikai ceļš caur Sahāru vien varēja ilgt gadu, un ceļotāji riskēja nomirt no slāpēm vai apmaldīties tuksnesī. Otrkārt, valdniekam, kurš plānoja ceļot uz Meku, bija nepieciešams liels atbalsts savā valstī, citādi pastāvēja risks, ka prombūtnes laikā viņš viens un divi pazaudēs savu augsto troni. Tiesa, Mansam Musam tas nekādi nedraudēja.
Ceļojoša pilsēta, ne karavāna
Ceļojuma sākumu Mansa Musa noteica tikai pēc konsultēšanās ar saviem pareģiem. Kad beidzot karavāna devās ceļā, tā bija teju ceļojoša pilsēta. Valdniekam līdzi devās arī viņa vecākā sieva Inari Kanute, un tikai viņas vergu un kalpotāju vien bija vairāki simti.
Ceļotāji veiksmīgi izkļuva cauri tuksnesim un svinīgi iegāja Ēģiptē. Svītas ierašanās bija sensacionāla vairākās nozīmēs. Jau karavānas lielums vien atstāja spēcīgu iespaidu uz ēģiptiešiem, bet viņus apžilbināja arī zelts, ko tā veda sev līdzi. Valdnieks izrādīja monētas, figūriņas un vairākas tonnas tīra zelta, turklāt daļu no dārgumiem arī uzdāvināja ēģiptiešiem.
Atsakās locīties sultāna priekšā
Kairas sultāns tūlīt nolēma ielūgt svešo valdnieku pie sevis, taču Mansa Musa atšķīrās no pazemīgajiem viesiem, pie kādiem sultāns bija radis. Kad ēģiptiešu sūtnis tuvojās Mansas Musas nometnei, lai ielūgtu valdnieku uz sultāna galmu, viņš atteicās.
Bija ierasts, ka dižciltīgi viesi apmeklēja Kairas citadeli un pagodināja sultānu, skūpstot zemi viņam pie kājām. Savukārt Mali impērijas mansa bija radis, ka citi pazemīgi noliecas viņa priekšā, un viņam nebija vēlēšanās zemoties savam ēģiptiešu kolēģim. Mansa aizbildinājās, ka ir devies svētceļojumā un nevēlas, lai viņu traucē citas nodarbes, un sultāna ielūgumu pieklājīgi noraidīja.
Tomēr ēģiptiešu sūtnis uzstāja, un pēc ilgākām sarunām Mansa Musa piekrita doties vizītē. Viņš gan paziņoja, ka nedomā skūpstīt zemi, lai godinātu sultānu.
Vēsturnieks al-Umarī apgalvo, ka Mali impērijas valdnieks sacījis: “Es noliecos tikai sava radītāja Dieva priekšā.” Un sultāns to akceptējis. Tagad Mansa Musa piekrita nomesties namatēva priekšā ceļos un līdz ar to bija oficiāli uzņemts Ēģiptē. Pēc šīs ceremonijas abi valdnieki steidza apmainīties dāvanām. Sultāns uzdāvināja Mansam Musam ar kažokādām un ieaustiem zelta pavedieniem rotātu apmetni, zīda cepuri, mutautiņus ar zelta izšuvumiem un divus zirgus ar dārgiem segliem. Piedevām Ēģiptes valdnieks nodrošināja tālās zemes varenajam un viņa svītai pārtiku un mājvietu Kairā.
Savukārt Mansa Musa atbildēja sultānam ar 40 000 zelta monētu un bija tik dāsns, ka apdāvināja arī sultāna ierēdņus. Tie nebija vienīgie, kas guva labumu no Mali valdnieka apciemojuma. Mansas Musas trīs mēnešus ilgās viesošanās laikā Kairas tirgotāji varēja palielināt peļņu, un, kā stāsta vēsturnieks al-Umarī, viņi pieckāršojuši cenas. Ceļotāji maksāja bez iebildumiem, taču Mali valdnieka dāsnumam bija arī sava ēnas puse. Lielais daudzums zelta veicināja inflāciju, un tikai pēc vairākiem gadiem zelta cenas Kairā atkal nokrita normālā līmenī.
Priekštecim svētceļojums nes nāvi
Līdz šim Mansam Musam ceļojums bija vieni vienīgi panākumi. Un viņa bagātību un varenības slava “soļoja” no valsts uz valsti karavānai pa priekšu. Tiesa, lai gan bija noiets krietns ceļa gabals, arī priekšā vēl bija tūkstoši kilometru – Meka joprojām bija tāls un riskants mērķis.
Vienu no valdnieka priekštečiem, Sakuru, bija nogalinājuši Džibuti karotāji Āfrikas austrumu krastā, kad viņš atgriezās mājās no sava svētceļojuma. Tāpēc Mansa Musa nolēma doties ceļā kopā ar karavānu, kas pazina vietējos apstākļus, un nonāca galā veselu ādu. Mali vēsturnieks Mahmuds Kati raksta:
“No Vidusjūras un Indusas upes vistālākajiem krastiem ticīgie tuvojās svētajai pilsētai Mekai. Visiem bija viens mērķis – kopīgi lūgties pie islāma lielākās svētnīcas Kaabas Mekā. Viens no ceļiniekiem bija Mansa Musa, Mali valdnieks no Rietumāfrikas."
Avots: "Ilustrētā Pasaules Vēsture"
To recover your password please fill in your email address