Piebilde – šī ir daļēja raksta pārpublikācija no laikraksta «Ventas Balss» izdevuma 1936.gadā! Tādēļ tekstā vietām atstāta tā laika valodas īpatnības (kas vēl jo interesantāk!):

"Kroņu ielā ir kāda jauka mājiņa sarkanu jumtu, viscaur aizaugusi zaļumiem. Tajā dzīvo Kārlis Krunklis, kurš tur atradis savu miera ostu pēc tam, kad dažādās pasaules malās pieredzējis un piedzīvojis tik daudz, ka viņa atmiņas var sacensties ar kuru katru Džeka Londona romānu. Viņš ir viens no ventspiliešu jūras vilku vecās gvardes, kurš dzirdējis burās dziedam visu pasaules jūru dziesmas, ne reizi vien satrakoto ūdeņu brāzmās skatījis nāvi vaigu vaigā, dedzis Austrālijas trakajā saules svelmē, meklēdams savu laimi turienes zelta laukos, lai pēc tam, savu piedzīvojumu alku apmierinājis, pārrastos dzimtenē, kuru nevar aizmirst arī tur, kur sola uzsmaidīt laime bagātu zelta slāņu veidā...

Ar jūru Krunklis bijis saistīts daudzām saitēm jau no mazotnes, jo Ventspilī viņš dzimis, un jūras viļņos savu kapu atradis viņa tēvs, kad nākamajam pasaules braucējam bijis vēl tikai pusotra gada. Agri viņš iepazinis maizes raizes un tāpēc agri sācis arī patstāvīgas dzīves gaitas. 14 gadu vecumā viņš pirmo reizi teicis ardievas krastam un cietzemei. Viens no viņa pirmajiem buriniekiem bijis divmastnieks «Lidonis», kuru vadījis vecais kapteinis Ābelnieķs, tagadējā ostas priekšnieka kapt. V.Ābelnieka tēvs. Sākumā pa tuvākiem ūdeņiem un tad aizvien tālāk un tālāk Krunkla priekšā pašķirās jūras ceļi, jo pasaule ir tik plaša, sirds tik jauna un vēji tik spēcīgi...

Uz trīsmastnieka «Aleksander» viņš nokļūst Anglijā, nobēg malā un tik ilgi maina dažādus šonerus, līdz beidzot tiek uz «īstā», kas jau pacēlis buras braucienam pār okeānu. Tā ir norvēģu barka «Peri Ugland». Kad 2 mēnešus skatīts tikai ūdeņu plašums, sasniegta ir Amerika. Pusotra gada bijis uzticīgs savai barkai, jaunais jūrnieks jūt, ka jāpameklē atkal jauni ūdeņi. Viņš kāpj uz angļu trīsmastu pilnkuģa «Liverpule» un ar to tad arī apbraukā daudzas pasaules jūras.

Vai šie braucieni ir mierīga pastaiga pa jūras klajumiem un neredzētu zemju patīkama apbrīnošana? Ak, nē... Smags ir jūrnieka darbs uz šīm barkām un šoneriem, tik smags, ka brīžam rokas nolaistos pagurumā, ja vien cīņa ar dabas stihiju nebūtu arī cīņa par paša dzīvību un... ja tik barga nebūtu kapteiņa skarbā balss, kas nepazīst jokus. Un ne jau dienas vai nedēļas paiet nepārtraukti uz jūras, bet mēneši. Ilgi gari mēneši, kad sāk jau aptrūkt dzeramais ūdens, kad liela daļa komandasno vienpusīgās barības jau saslimusi ar skorbutu un nespēkā valstās uz kojām. Cik atpestošs tad liekas sauciens no masta augšas: «Zeme redzama!»

Un vai nav dzirdēts, ka ilgajos reisos notiek gluži satricinošas drāmas, kas kā baigas leģendas ilgi nepazūd no jūrnieku atmiņas? Kaut, piemēram, tas gadījums, kur divi malajieši saslimuši ar amoku... Viņu dunčiem par upuri pirmie krituši divi kuģa virsnieki, bet kapteinis ticis ievainots un tam izdevies noslēpties. Pēc sava briesmu darba abi amoka vajātie, redzēdami, ka gūstītāju ķēde savelkas aizvien ciešāk, pielaiduši kuģim uguni un paši meklējuši nāvi okeāna dzelmē... Un cik, vispār, nav tādu traģēdiju, kur nepaliek neviena dzīva liecinieka, kas vēlāk varētu atstāstīt pārdzīvotās šausmas? Un tomēr! Kas jūras dieviem atdevis vienu pirkstu, tam jāatdod arī visa roka. Tas ir tāds likums. Kas šo dzīvi sācis, tas bez viņas vairs dzīvot nevar. Tā arī Krunklis palicis uzticīgs jūrai un vētrām līdz tam laikam, kad gadījums viņu pārvērtis par Austrālijas zelta meklētāju.

Un noticis tas tā. Viņš braucis tai laikā uz norvēģu trīs mastu pilnkuģa «Laif». Ienākuši Austrālijas ostā Bumburi. Pēkšņi Krunklis saslimis un «Laifs» aizgājis bez viņa. Kad ar vienu slimību ticis galā, piesitusies cita, tā, kurai vārds — zelta meklēšanas drudzis. Ar to slimojuši daudzi jūrnieki. Dažreiz, zelta meklēšanas drudža pirmajos gados, lietas nonākušas tiktāl, ka bez komandām ostā gulējuši līdz 50 kuģu, jo burtiski visi jūrnieki nobēguši malā, lai dotos zelta meklētāju dēkainajās un vilinošajās gaitās. Viņu vietā citus savervēt arī nav bijis iespējams un gadījies, ka pusgadu un vairāk šādi komandu pamesti kuģi sagulējuši ostā, līdz laimējies kaut kā sameklēt jaunu komandu. Tikai viens kapteinis izrādījies tik asprātīgs, ka nodrošinājies pret šādu klizmu tādā veidā, ka, ostā ienākot, licis visu komandu apcietināt, uzdodot kā iemeslu, ka uz kuģa esot noticis dumpis... Vēlāk, kad bijis jāiet jūrā, viņš savus «dumpiniekus» dabūjis atpakaļ un pacēlis buras par lielo skaudību tiem, kas sagulējuši ostā bez komandām jau ilgus mēnešus...

Austrālijā Krunklis devies 700 jūdzes dziļi zemes iekšienē un uzsācis zelta meklētāja gaitas. Sākumā strādājis kādā cinka raktuvē, līdz iekrājis tik daudz, cik vajag, lai iegādātos visu zeltracim nepieciešamo: borus, dinamītu, kompasus utt. Kad tas viss ir rokā, var doties mūža mežu un klinšu vientulībā meklēt savu laimi. Sargs un likums tur katrs ir sev pats, ar savu dūru spēku vai šauteni. Smagā klinšu spridzināšanas darbā, ar īsu atpūtu paša uzceltā būdā, rit tur dienas, daža veiksmīgāka, cita bez jebkādiem panākumiem. Ja gadās uziet arī bagātāku āderi, tad var kādu laiciņu atpūsties «kā miljonārs», līdz spīdošā smilts iztērēta un jāsāk pakaļdzīšanās laimei atkal no jauna...

Krunklis savā apgabalā bijis vienīgais latvietis. Tikai vienu vienīgu reizi gadījies satikt citu tautieti. Tas teicis, ka esot no Rīgas. Krunklis viņu uzņēmis savā būdā un ļāvis baudīt viesmīlību. Bet šķiršanās iznākusi tāda, kas atstāj vissliktākās atmiņas: viesis namatēvu apzadzis un pazudis bez pēdām...

«Zelta meklēšana ir laimes Ioterija,» atmiņās grimdams saka vecais jūras vilks, kura sejā tik daudz to raksturīgo vaibstu, pēc kuriem mēs pazīstam vecos jūras braucējus no pirmā acu uzmetiena. «Daži jau palika arī miljonāri, bet es lielo laimestu neizvilku...» Taču par to viņš neskumst: viņa norūdītā darba griba dzīvi ir uzveikusi arī bez zelta kalniem. Īsi pirms kara atgriezies mājās, dabūjis kaujas laukā vācu šrapneļa šķembas kājā un rokā, izstaigājis pēc tam bēgļa gaitas Krievijas ziemeļos, Ventspilī pārbraucis, viņš uzsācis zvejnieka gaitas. Un tagad viņam ir savs jauks namiņš, savs motors un — bezgala visādu atmiņu par piedzīvojumiem toreiz, kad viņš bija bezbailīgs pasaules apbraucējs un Austrālijas tveicē melns nodedzis zelta meklētājs... Un rudens vakaros, kad kauc vētra, viņš pie siltā ģimenes pavarda pārcilā šīs dārgās atmiņas un nosaka: «Jā, nekas nav jaukāks par jūru!»"

Avots: «Ventas Balss» Nr.76 (10.07.1936.)