Kaut mūsu pusē nevar ne atrast, ne īsti iegūt kādu no dārgmetāliem kā zeltu vai sudrabu, Latvijas un Norvēģijas pētniekiem, izmantojot senas metalurģijas tehnoloģijas, izdevies realizēt citu, sen lolotu ieceri – pēc vairākiem simtiem gadu iegūt īstu "vietējo dzelzi".
Kādā neierasti agrā rīta stundā šā gada augustā Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī notika aizraujoša rosība – gar neredzēti garenu, cilindrisku māla veidojumu darbojās krietns pulks cilvēku.
Kāds regulēja senlaicīgas plēšas, cits pielaboja savdabīgo veidojumu ar māla javu, vēl kāds lauza kokogles noteikta lieluma gabalos un kurināja uguni, lai varētu sākties ilgi gaidīts notikums. Muzejā tika rīkots eksperiments dzelzs ieguvei no purva rūdas, izmantojot senas tehnoloģijas.
"Dzelzs metalurģijas pirmsākumi uzlūkojami par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem cilvēces aizvēsturē," uzsver eksperimenta idejas autors un viens no organizatoriem Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors arheologs Armands Vijups.
"Tas bija nenovērtējams atklājums, kas deva iespēju iegūt jaunu, daudz kvalitatīvāku metālu par līdz tam zināmajiem – varu, alvu, sudrabu, zeltu. Turklāt jauno metālu bija iespējams iegūt praktiski visur; tur, kur bija atrodama daudz plašāk izplatītā dzelzsrūda, galvenokārt tā sauktā purva rūda jeb brūnā rūda – limonīts."
Vairāk lasi jaunajā žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" numurā!
