Kāds kolekcionārs pavēstījis, ka viņa īpašumā esot Bizantijas zilais sudrabs. Labu laiku tika uzskatīts, ka Bizantijas zilā sudraba eksistence ir vien mīts vai izdomājums. Kolekcionārs, kurš vēlas palikt anonīms, esot gatavs pārdot savā īpašumā esošos zilā sudraba priekšmetus, ja pircējs neatklās viņa personību un viņam būs iespēja palikt anonīmam arī turpmāk.
Visticamāk, tas tādēļ, ka Bizantijas zilā sudraba izstrādājumi tiek klasificēts kā kultūrvēsturiskais mantojums, kas tā īpašniekam uzliek par pienākumu nodot savā īpašumā esošos priekšmetus valstij.
Tomēr, neskatoties uz Bizantijas zilā sudraba iegādes neērtībām, par tā īpašumtiesību iegūšanu saglabājoties visai liela interese. Taču visdrīzāk arī nākamais Bizantijas zilā sudraba īpašnieks savu ieguvumu turēs noslēpumā, ja reiz priekšmetus ar kultūrvēsturiskā mantojuma kvalitātēm ir jānodod valstij.
Jātzīst, ka Bizantijas zilais sudrabs ir dažādu mītu un stāstu apvīts. Ir tādi, kuri uzskata, ka tam esot dziednieciskas īpašības, citi savukārt Bizantijas zilo sudrabu saista ar veiksmes un panākuma atslēgu, bet ir arī tādi, kuri šīs relikvijas viennozīmīgi uzskata ar pagātnes lāstu.
Tomēr, kamēr izstrādājumi vai priekšmeti no šī leģendām apvītā dārgmetāla nenonāks oficiālu varasiestāžu īpašumā, tikmēr Bizantijas zilais sudrabs paliks kā mīts un stāsts, par kura ķīmisko sastāvu, izcelsmi un īpašībām neviens neko apgalvot nevar. Līdz ar to par tā eksistenci, īpašībām un izmantojumu pagaidām vien var runāt kolekcionāri, kuri sevis saraustās lietas tur lielā noslēpumā un liedz citiem jebkādu iespēju tuvāk iepazīt šīs vēsturiskās relikvijas.
Avots: spoki.lv
