Nesen Džeims Deimons (Jamie Dimon) no „Citibank” izraisīja lielu traci, nosaucot bitcoin par afēru. Grūti teikt, vai tas nospēlēja kādu lomu nesenajā bitcoin izpārdošanas vilnī, taču īstenie bitcoin piekritēji reaģēja ar prognozējamu sašutumu, jo komentārs nāca no Volstrītas insaidera, kura finanšu pārākumu apdraud tāda kriptovalūta kā bitcoin.
„Kaut gan mani kritiskie komentāri par bitcoin šo gadu garumā nav piesaistījuši tādu uzmanību, kriptovalūtas piekritēju pūļi tos noraida gluži tāpat. Tomēr es esmu plaši pazīstams liberālis un Austrijas ekonomiskās skolas piekritējs. Es nepiederu pie banku elites un neesmu arī fiata valūtu atbalstītājs. Man būtu bijis jābūt vienam no labajiem puišiem. Taču man pieder kompānija, kas pārdod zeltu, metālu, kas, pateicoties bitcoin, riskē kļūt par novecojošu aktīvu, un kriptoļaudis uz mani skatās kā uz spītīgu vecu pātagu pārdevēju, kurš atsakās atzīt, ka nākotne pieder transporta līdzekļiem bez zirgiem.
Tomēr bitcoin nav automobilis, un zelts nav zirgu pajūga pātaga. Deimona komentāri ne par visiem 100% attiecās uz naudas tēmu, un viņam, iespējams, ir taisnība par galīgo bitcoin krahu. Kaut gan lielākā daļa uztraucas par to, ka valdības vienkārši aizliegs bitcoin, kas ir pilnīgi iespējams, tomēr tas, visticamāk, nomirs dabīgā nāvē.
Vēlēšanās atdarināt zeltu nav jauna. Viduslaikos alķīmiķi mēģināja iegūt zeltu no svina, un bitcoinpiekritēji tic tam, ka tur, kur alķīmiķus sagaidīja neveiksme, viņiem uzsmaidīs veiksme. Taču viņu cerības ir ne mazāk fantastiskas.
Bitcoin piekritēji izlaiž no uzmanības faktu, ka zelts par naudu nekļuva vienā mirklī. Proti, pirms tam zelts bija vērtīga prece. Naudas sistēma, kas bāzējās zeltā, radīja ievērojamu progresu komercijā un finansēs, salīdzinot ar barteru. Tā veicināja tirdzniecību, uzkrājumu veidošanu, kreditēšanu, apdrošināšanu un kapitāla veidošanos. Valdības kala zelta monētas, iekasēja nodokļus zeltā, zeltā maksāja par darbu. Tas tika darīts ne tādēļ, ka valdībai tā patiktu, bet tādēļ, ka to pieprasīja tauta.
Mūsdienu valdībām ir izdevies sagraut naudas sistēmu, piespiežot ļaudis zelta vietā pieņemt papīra naudu. Taču arī tas nenotika vienā mirklī. Process bija pakāpenisks un sākās ar papīra naudas emisiju, kas bija nodrošināta ar zeltu un kuru varēja pret to arī apmainīt. Sākotnēji maz cilvēku ticēja tam, ka papīra nauda ir kaut ko vērta. Visi zināja, ka tās vērtību nosaka zelta segums. Taču ASV vēlāk pārliecināja citas pasaules valdības nodrošināt citas valūtas nevis ar zeltu, bet dolāru. Tā kā dolārs bija segts ar zeltu, citu valūtu segums ar dolāru de-facto nozīmēja zelta segumu.
1971.gadā prezidents Niksons lauza šo solījumu. Līdz tam brīdim papīra valūta bija apgrozībā vairāku paaudžu garumā un lielākā daļa cilvēku aizmirsuši, ka šis apgrozības papīrītis ir tikai tiesības pieprasīt reālu zeltu. Cenas, kontrakti, apdrošināšanas obligācijas u.tml. tika denominēti valūtas vienībās, nevis zelta uncēs, un tādēļ sabiedrībai nebija grūtības pieņemt šādas izmaiņas. Kaut gan uzreiz sekoja ievērojams cenu pieaugums, pāreja izrādījās veiksmīga – vismaz raugoties no valdību viedokļa.
Gandrīz pusgadsimta eksperiments ar papīra naudu tuvojas katastrofai. Kaut gan šī sistēma strādāja valdības labā, tā nenāca par labu sabiedrībai. Tā radīja milzīgu valdību parādu pieaugumu, inflāciju, aktīvu burbuļu veidošanos, bumu un sabrukuma ciklu rašanos, vāju ekonomikas izaugsmi, kā arī pārcēla pirktspēju no nabadzīgākiem un vidusslāņiem uz finansistiem un spekulantiem. Papīra naudas sistēma kļuva par zelta naudas sistēmas viltojumu, un tās krahs pašlaik šķiet neizbēgams. Tāds absurds kā nulles vai negatīvās procentu likmes un kvantitatīvā mīkstināšana ir acīmredzamas beigu tuvošanās pazīmes.
Pašlaik daudzi tic, ka kriptovalūtas ir nākamais naudas attīstības etaps. Taču, atšķirībā no zelta pārejas uz papīra valūtu, šāda aizvietošana nekad nenotiks. Kaut gan kriptovalūtām piemīt vērtības, kas sakņojas to privātā sektora izcelsmē, tām nav īstas vērtības un, līdzīgi kā papīra valūtām, to vērtība balstās tikai ticībā. Tām nav izmantošanas vēstures vai cenu attiecības pret citām precēm. Kaut gan atsevišķām kriptovalūtām, tādām kā bitcoin, piemīt deklarētais galīgais daudzuma deficīts, kas to atbalstītājiem ļauj pamatot vērtību, praktiski identisku kriptovalūtu rezerves ir bezgalīgas. Turklāt tam pašam bitcoin nesen parādījās nodalītais bitcoin cash, kas tikai palielina potenciāli bezgalīgo kriptovalūtu daudzumu. Ja varēja radīt bitcoin cash, tad cik bitcoin atzarus var sagaidīt nākotnē?!
Kriptovalūtu aizstāvji nepareizi norāda uz to, ka naudai nav obligāti jāpiemīt iekšējai vērtībai. Viņi pat izsaka absurdus apgalvojumus, ka arī zeltam tādas nav. Visas kultūras augstu vērtē zeltu kā dekoratīvu un ornamentālu metālu, un tuvākajā nākotnē tas nemainīsies. Nemainīsies arī ražošanas pieprasījums pēc zelta datoriem, elektronikas, aerokosmiskajā inženierijā, medicīnā, stomatoloģijā un citās nozarēs.
Ja šim pieprasījumam pievieno tādas zelta īpašības kā retums, dalīšanas iespējas, mobilitāte, viendabīgums un ilgmūžība, tad veidojas ideāla prece, kuru var izmantot valūtas vietā. Bitcoin tika radīts ar mērķi atdarināt šīs īpašības, taču tiek aizmirsts fakts, ka neviena no šīm īpašībām neko nedod, ja nav iekšējās vērtības. Tādēļ bitcoin ir nevis digitālais zelts, bet digitālais muļķu zelts.
Naudai, bez apmaiņas līdzekļa īpašībām, jāpiemīt arī iekšējai vērtībai. Līdzīgi barteram, tai jānodod reālo vērtību no vienas puses otrai. Kad zeltu maina pret krēslu, viens cilvēks iegūst krēslu, otrs – zeltu. Abas puses saņem kaut ko, kam piemīt vērtība, neatkarīgi no nākotnes transakcijām.
Fakts, ka puse, kas saņēmuši zeltu, to tālāk neizmanto kā zeltu, bet gan apmaina pret citām precēm vai pakalpojumiem, nemaina transakcijas raksturu. Taču, kad krēslu apmaina pret bitcoin, bitcoin saņēmējs neiegūst neko, ko varētu izmantot. Vienīgais, ko var darīt ar bitcoin, ir mēģināt apmainīt to pret kaut ko citu.”
