Ja nu gadījumā sanāk uzturēties vai ceļot pa Itālijas piekrasti un Vidusjūru, ir laba iespēja papildināt savus zelta krājumus, jo - galu galā veiksmei jau patīk azartiskie un zinātkārie.
Pirmkārt, izrādās, tādi Monte Kristo dārgumi patiešām vienmēr ir eksistējuši, otrkārt, – realitātē (atšķirībā no Aleksandra Dimā lieliskā romāna sižeta) tie joprojām tā arī palikuši neatrasti. Monte Kristo sala ietilpst Toskānas arhipelāgā Vidusjūrā netālu no Itālijas krastiem.
11.gadsimtā no vajāšanas Itālijā bēgošie mūki nokļuva šajā salā un izveidoja tur klosteri, kas jau drīz kļuva slavens visā Vidusjūras piekrastē. Klostera sargi spēja nodrošināt sev labvēlīgu Korsikas, Sardīnijas un Toskānas valdītāju attieksmi un saņēma dāsnas naudas veltes visām savām reliģiskajām svinībām un ceremonijām, bet lielu daļu no tā mūki neizmantoja. Tādējādi klostera slēptuvēs pakāpeniski sāka uzkrāties milzīgas bagātības.
Runas par Monte Kristo salas dārgumiem nonāca arī alžīriešu pirātu ausīs, un viņi 1534.gadā sarīkoja uzbrukumu salai, nogalināja bez izņēmuma visus mūkus un izlaupīja klosteri. Taču pasakaino bagātību slēptuves tā arī neatrada. Leģenda vēsta, ka galvenais klostera virsvadītājs neilgi pirms alžīriešu uzbrukuma un savas bojāejas paspējis apēst plānu, kurā precīzi iezīmētas zelta un dārglietu slepeno glabātavu vietas salā.
Pēc jūras laupītāju uzbrukuma sala uz ilgiem gadiem pārvērtās par pirātu periodiskas apmešanās vietu, un viņi arī uz turieni regulāri saveda jūrā salaupītos dārgumus un tos slēpa dažādās vietās salā. Avoti ziņo, ka gan mūku, gan liela daļa pirātu dārgumu tā arī palikuši apslēpti Monte Kristo salā un nekas no tā joprojām nav atrasts.
