Kolekcionāri mēdz aizrauties ar ļoti dažādām Rīgas vēstures liecībām – atklātnēm, nozīmītēm, monētām, medaļām, gleznām… Taču ir arī tādi priekšmeti, kurus nevar ne salikt plauktā, ne aptaustīt rokām. Tos var vienīgi aplūkot, nofotografēt un tad rādīt draugiem un paziņām. Vieni no tādiem ir vējrāži...

Cauršautais gailis
Pirmie vējrāži parādījās Ķīnā, kur visbiežāk tos veidoja pūķu formā. Eiropā pirmie vējrāži tika uzstādīti ostas pilsētas – Brēmenē, Hamburgā, Rīgā un Tallinā.

Rīgas vēstures muzejā ir apskatāms eksponāts, zem kura rakstīts: "Vējrādis. Metālkalums. 1725. gads". Viduslaiku kalēja māceklim, lai kļūtu par meistaru, bija jānokārto eksāmens, izkaļot vējrādi. Tādējādi tika radīts ne tikai instruments vēja virziena noteikšanai, bet arī īsts mākslas darbs. Tieši tāpēc Rīgā nav iespējams atrast divus vienādus vējrāžus, jo katrs no tiem ir sava meistara roku darinājums.

Uz dažiem vējrāžiem to autori atstājuši savus iniciāļus. Tā, piemēram, ir zināms, ka Pulvertorņa vējrāža skici XV gadsimtā zīmēja Jirgens Helms, bet XVII gadsimtā – Nikolajs Mollīns. Savukārt jauno laiku gaili Pētera baznīcas tornī ir veidojuši kalēji Viktors Slabkovskis un Pēteris Koroļs.

Nav šaubu, ka tieši gailis ir viens no populārākajiem Rīgas vējrāžu tēliem. Pirmo gaili Pēterbaznīcas tornī uzstādīja jau 1491.gadā, bet šobrīd tur gozējas jau astotais zelta putns. Tas ir  arī pamatīgākais no visiem Rīgas gaiļiem – sver veselus 158 kilogramus un ir 1,58 metrus augsts!

Doma baznīcas smailē gailis gozējās veselus 400 gadus. Kad pirms ceturtdaļgadsimta to nocēla, izrādījās, ka zeltītais vējrādis ir cietis kādā no kara apšaudēm. Uz vējrāža varēja izlasīt, ka 1666.gadā meistars Hanss tam ir pielabojis asti, savukārt pēdējā gaiļa apzeltīšana veikta 1776.gadā. 2015.gadā Doma baznīcas restaurācijas laikā tika uzfrišināts arī gailis.

Vēl viens godājams un cienījama vecuma gailis sēž Jēkaba baznīcas tornī pie Saeimas nama –  viņš tur atrodas jau kopš zviedru laikiem. Pirmsākumos tas bija izgatavots no misiņa, bet vēlāk to aizstāja ar vara darinājumu. Taču visvecākajam Rīgas dievnamu vējrādim ir teju 500 gadi, un šo pieredzes bagāto vēja pētnieku var sastapt Svētā Jāņa baznīcas smailē, Skārņu ielā 26.

Kā gailis kļuva melns
Ar gaiļiem-vējrāžiem ir saistītas arī vairākas leģendas. Viena no tām vēsta, ka viduslaikos Pētera baznīcas gailis piepeši sācis melnēt. Pilsētnieki to uzskatīja par ļaunu zīmi, un drīz vien viņu aizdomas apstiprinājās – pilsētā sāka kristies tirdzniecības apgrozījums, ostā ieradās aizvien mazāk kuģu. Taču nevarēja atrast nevienu meistaru, kuram pietiktu drosmes rāpties tādā augstumā un putnu apzeltīt. Tad negaidīti notika brīnums – gailis palēnām sāka atgūt savu spīdošo formu. Dienu no dienas tas kļuva arvien spodrāks. Tikām baznīcas uzrauga sieva bija pamanījusi, ka vīrs bieži mēdz pazust no mājām. Viņa nolēma noskaidrot, kur tad ved viņas laulātā drauga slepenās gaitas. Vienu nakti, sekojot vīram, laulene nonāca laukumā pie baznīcas. Piepeši viņa ieraudzīja savu vīru rāpjamies Pēterbaznīcas torņa smailē un izbīlī iekliedzās. Uzraugs sabijās un nogāzās uz bruģa. Blakus bojāgājušajam tika atrasta ota un bundža ar apzeltījumu…

Vējrāži greznoja ne tikai baznīcu, bet arī dzīvojamo namu jumtus. Starp populārākajiem tēliem bija pūķis, jo pilsētas iedzīvotāji ticēja, ka šī radība atbaidīs ļaunos garus, sargās īpašumu un nesīs pārticību. Vienīgais pūķveidīgais vējrādis, kas izdzīvojis līdz mūsdienām, atrodas uz ēku kompleksa "Trīs brāļi" jumta Vecrīgā. Vēl viena modes tendence bija vējrādis, kas simbolizē saimnieka profesiju, piemēram, zābaks vai zivs. Pieticīgākie saimnieki uz vējrāža gan uzlika vien namīpašnieka iniciāļus.

Bija arī vējrāži, kas veidoti vienkāršu karodziņu formā. Tāds karodziņš ir saglabājies uz viena no Pēterbaznīcas mazajiem tornīšiem. Taču ir arī daudz ļoti neparastu vējrāžu, kas kādreiz greznojuši Rīgu. Piemēram, virs Rātsnama viduslaikos varēja ieraudzīt jātnieku zirgā ar... zivs asti. Bet laikā, kad Rīgā saimniekoja poļi sava karaļa Stefana Batorija uzraudzībā, virs Rīgas pils tika uzstādīts ērglis. Tas cītīgi rādīja vēja virzienu, līdz vienu dienu ņēma un nogāzās no jumta. Dažas dienas vēlāk negaidīti nomira Stefans Batorijs. Rīdzinieki zinoši māja ar galvu – vējrāža nokrišana taču bija nepārprotama zīme...

Vējrādis – labklājības simbols
Viduslaikos vējrāžus izkala no skārda un dzelzs. Katrs namīpašnieks centās pārspēt savu kaimiņu, jo vējrādis izcēla saimnieka svarīgumu un apliecināja viņa turību.

Rīgā tradīcija greznot ēku tornīšus ar vējrāžiem atgriezās XIX gadsimta vidū. Daudzās pilsētas ielās parādījās glīti vējrāži  –  tos varēja manīt uz namu jumtiem Marijas, Stabu, Lāčplēša ielās. Arhitekti uzskatīja, ka katrai ēkai, tornītim un pat ielu krustojumam ir nepieciešams šāds arhitektonisks akcents.

Kopš 20.gadsimta 30.gadu beigām ierīces vēja virziena noteikšanai uz Rīgas māju jumtiem sāka parādīties arvien retāk. Savukārt kopš 60.gadiem tos uzstādīt vairs nebija nekādas jēgas, jo kādi gan vējrāži uz daudzstāvu blokmājām... Taču šodien aizvien vairāk privātmāju un sabiedrisko ēku mūsu galvaspilsētā atkal atgriežas pie šīs skaistās tradīcijas.

Par bijību, kādu rīdzinieki izjuta pret vējrāžiem, liecina, piemēram, šāds stāsts: Melngalvju nama jumtu viduslaikos greznoja vējrādis, kurā attēlots Svētais Juris uz zirga, cīnoties ar pūķi. Kara gados ēkai trāpīja šāviņš un tā nodega, taču pilsētnieki atrada un saglabāja vējrādi. 2001.gadā, kad tika uzbūvēta Melngalvju nama kopija, šis vējrādis atgriezās savā kādreizējā vietā. Arī kultūras pils "Ziemeļblāzma" restaurācijas laikā netika aizmirsts par vējrādi. Tā kā iepriekšējais bija stipri bojāts, to izgatavoja no jauna. Šo vējrādi darināja Pēteris Koroļs – tas pats meistars, kurš radīja jaunāko no Doma baznīcas gaiļiem.

Izrādot Rīgu viesiem, nepaslinkojiet pacelt skatienu augšup. Ļaujiet saviem ceļabiedriem ieraudzīt rinķojošos gaiļus, pūķus un karogus, ko viņi citās pilsētās tik bieži neredzēs. Tie ir interesanti mūsu pilsētas apskates objekti – neparasti kalēju, viņu mācekļu un mākslinieku darinājumi, kurus skaidrojošajās vārdnīcās dēvē par "ierīcēm vēja virziena noteikšanai", bet katrs rīdzinieks jau kopš bērnības pazīst kā savas pilsētas jumtu grozīgos lepnumus jeb vienkārši - vējrāžus.