Esam stāstījuši, kā 2.pasaules kara laikā pamatīgi tika aplaupīta Latvijas valsts, kad tika atņemta liela daļa tās zelta krājumu, šoreiz cits, bet līdzīgs stāsts par citu valsti – Spāniju.

Emigrācijas latviešu avīzē „Laiks” 1966.gada novembra numurā tika nopublicēts interesants raksts par Spānijas pilsoņa kara laikā izvesto zeltu uz Padomju Savienību. Zelta izvešana no Spānijas un vēlākais tā liktenis ir asa sižeta filmas cienīgi.

Zelta rezerves katrai valstij vienmēr skaitījušās neatkarības simbols un līdzās ar valsts karogu, himnu un valūtu ir tikušas turētas īpašā godā. Tādēļ vēl jo vairāk pazemojoši, ja šis valsts simbols, līdzīgā veidā kā Spānijā pilsoņu kara laikā, tiek faktiski izkrāpts.

Raksts no latviešu emigrācijas avīzes "Laiks" pārpublicēts pilnībā, saglabājot stilu un rakstību:
„Kādreizējais padomju pretizlūkošanas darbinieks, diplomāts un NKVD augsts virsnieks Aleksandrs Orlovs, kas pēc pār bēgšanas Rietumu pusē tagad dzīvo Sav. Valstīs, nopublicējis savas atmiņas par darījumiem Spānijas pilsoņu kara laikā, kur Staļins bija pierunājis toreizējos republikas vadītājus uzticēt spāņu zelta rezerves glabāšanā Padomju Savienībai.

„Dzidrs un patīkams bija 1936.g. 22.oktobra vakars,” raksta ģen. Orlovs, „kad automašīnā devos no Kartagenas ostas pilsētas Spānijas dienvidaustrumu piekrastē, uz apm. 10 km attālo spāņu flotes municijas bāzi kalnos. Man blakus manāmi satraukts sēdēja kāds augsts Spānijas republikas finanču ministrijas ierēdnis. Taču mēs nebraucām uz municijas bāzi pēc pulvera vai patronām. Mums padomā bija svarīgākas lietas.

Bija jau tumsa, kad sasniedzām ceļa mērķi. Kalna nogāzē iebūvētas, pretim rēgojās masīvas, dzelžiem apkaltas durvis, pie kurām stāvēja militāra sardze. Pēc formalitāšu nokārtošanas, durvis atvērās un mašīna iebrauca kalna alā, kas bija diezgan pieticīgi apgaismota. Tur mūsu rīcībā nostājās 60 spāņu jūrnieki, gaidot pavēles.

levēroju sienmalās augstos krastos sakrautas tūkstošām koka kastes. Tanīs atradās spāņu valsts zelts un mans uzdevums bija to nogādāt Maskavā. Republikas valdība bija nobažījusies, ka valsts zelta fonds varētu krist Franko cīnītāju rokās, kamdēļ piekritusi Staļina priekšlikumam nogādāt to drošībā Pad. Savienībā.

lerados Madridē 1936.g. 16.septembrī, divus mēnešus pēc pilsoņu kara sākuma, un apmetos Pad. Savienības sūtniecības namā, kur man kā krievu slepenās izlūkošanas vadītājam un militāram padomniekam bija ierādītas plašas telpas augšējā stāvā.

Kādu dienu man ienesa šifrētu telegramu no Maskavas: „Ļoti slepeni. Atšifrējama Švedam personīgi.” Šveds bija mans segvārds.

Lasīju toreizējā NKVD vadītāja Ježova ievadvārdiem sekojošo tekstu: „Izkārtojiet ar ministru prezidentu Largo Caballero zelta rezervju pārsūtīšanu uz Pad. Savienību. Lietojiet padomju tvaikoni, ievērojot vajadzīgo piesardzību. Ja spāņi prasa parakstīt kvīti, to nedariet. Atkārtoju — nedariet to. Sakiet, ka oficiālu kvīti izsniegs valsts bankā Maskavā. Daru Jūs personīgi atbildīgu par darījuma izkārtošanu. Ivans Vasiljevičs.” Šis paraksts bija Staļina slepenais segvārds.”

Turpinājums sekos...

Avots: 1966.11.12 „Laiks”, 10.lpp; pārpublicēts no spoki.lv

ATTĒLĀ AUGŠĀ: Spānijas pilsoņu karš sākās 1936.gada 19.jūlijā. Zeltu uz Padomju Savienību izveda no Spānijas Kartāgenas ostas.