Jau iepriekš rakstījām par kādu alķīmiķi, izbijušu mūku, kurš vesela karaļa galma un viesu priekšā nodemonstrēja pāris spīdošus eksperimentus, ja tos tā var saukt, citus metālus pārvēršot par zeltu. Slavenākais no tiem bija izgājiens, pārvēršot zeltā daļu no milzīga, aptuveni 40 centimetru diametra sudraba medaljona, kas svēra septiņus kilogramus.
Pirmajā mirklī šķiet, ka mūka eksperiments atgādina triku, ar kura palīdzību poļu alķīmiķis Sendivogiuss izāzēja imperatoru Ferdinandu II, kurš valdīja no 1619. līdz 1637.gadam. Sendivogiuss apgalvoja, ka Filozofu akmens paraugu ieguvis no dižā alķīmiķa Aleksandra Setonija, kā par pierādījumu tam izgatavojot monētu, kura no vienas puses bija zelta, bet no otras – sudraba.
Tomēr šādu apmānu ātri vien atklāja. Izrādījās, ka Sendivogiuss vienkārši bija sakausējis divas plāksnes kopā – zelta un sudraba, no kā izgatavoja monētu, kuras zelta pusi pārklāja ar sudraba krāsas amalgamu (metāla sakausējums ar dzīvsudrabu). Atlika tikai monētu ielikt „burvju” šķīdumā un uzsildīt uz uguns, lai radītu iespaidu, ka patiesi noticis brīnums.
Savukārt mūka Vincela Zeilera medaljons nesastāv no divu dažādu metālu daļām. Uz tā var saskatīt vairākus iegriezumus – tās ir provju pēdas, kas ņemtas analīzēm dažādos laikos. Visi secinājumi bija līdzīgi cits citam: nav divu dažādu metālu sakausējuma pēdas, vienkārši viens no tiem strauji mainās tajā vietā, līdz kurai medaljons tika iemērkts eliksīrā. Un šādu pāreju vairākus gadsimtus nebija iespējams izskaidrot. Tiesa, saskaņā ar veiktajām analīzēm zelta blīvums medaljonā ir diezgan zems, taču „alķīmiķu zelts” vienmēr ir bijis vieglāks par dabīgo zeltu.
Citas alķīmiķu zelta viltības
Tādēļ ir skaidrs, kādēļ valdnieks Leopolds I, kurš pats nodarbojās ar alķīmiju, mūku nepieķēra šarlatānismā. Jāatzīst gan, ka jau tolaik alķīmiķu stiķi jau bija labi izpētīti. Daži no viņiem pamanījās kausējumam piemest cēlmetālu. Citi maisīšanai izmantoja dobu koka nūju. Tās iekšpusē atradās zelts, bet sprauga bija aizlīmēta ar vasku. Kad nūjas apakšējo daļu ielika kausējumā, vasks acumirklī izkusa, un zelts iekļuva „brūvējumā”, radot iespaidu, ka visa masa pārvērtusies zeltā.
Vēl skatītāju apmānam izmantoja tīģeļus ar dubultdibenu, kurus sasildot, no tiem izkrita tur paslēptais zelts.
Dažreiz viltību atminēt bija ļoti sarežģīti. Piemēram, šveiciešu alķīmiķis Turneisers 1586.gadā Romā par zeltu padarīja pusi dzelzs naglas – kardināla acu priekšā, kurš šādu pārvērtību apliecināja rakstveidā. Viņš naglu līdz pusei iemērca kādā šķīdumā, un tā daļa „pārvērtās” par zeltu. Vēlāk noskaidrojās, ka alķīmiķis iepriekš pie dzelzs naglas bija pielodējis zelta uzgali, kuru nokrāsoja sarkanā krāsā. Iemērcot to skābē, krāsa izšķīda, un kardināls ieraudzīja pusi no naglas „tīrā” zeltā.
Bet vispopulārākais alķīmiķu triks bija dzīvsudraba „pārvēršana” zeltā. Proti, tajā iepriekš izšķīdināja sasmalcinātu zeltu (dzīvsudraba krāsa no tā nemainās, ja dārgmetāla saturs nepārsniedz 10-12%), un no šādā veidā iegūtas amalgamas pēc dzīvsudraba izgarošanas sanāca zelts. Tālāk sekoja roku veiklība un skatītāju psiholoģiskā sagatavošana ar manipulāciju un buramvārdu palīdzību.
Mīklas atminējums
Zeilera izgatavotais zelta-sudraba medaljons vairākus gadsimtus kalpoja par pierādījumu alķīmijas mākslai. 250 gadus zinātnieki mēģināja atminēt šo mīklu – medaljonu iemērca skābē, turēja virs uguns, lai noņemtu dzīvsudrabu, ja tas būtu pievienots, bet nekā. 20.gadsimtā vēlākos eksperimentus ierobežoja izstrādājuma vēsturiskās vērtības dēļ. Un tikai vēl pēc ceturtdaļgadsimta noslēpums tika atklāts. To paveica divi zinātnieki – ķīmiķi Štrebingers un Raifs no Vīnes universitātes mikroanalīzes institūta.
Viņi muzejam apsolīja, ka provēm izmantos ne vairāk kā 10-15 miligramus no medaljona. 1931.gadā veiktā analīze deva satriecošu rezultātu: medaljonam bija absolūti viendabīgs sastāvs, konkrēti – 43% sudraba, 48% zelta, 7% vara un neliels daudzums alvas, cinka un dzelzs.
Kļuva skaidrs, ka Zeileram izdevās nevis metāla pārvēršana, bet tikai nokrāsošana. Bet kādā veidā viņš to izdarīja? Kā viņam izdevās sudraba sakausējumam piešķirt tādu toni, lai to noturētu par tīru zeltu?!
Pēc abu ķīmiķu lūguma Vīnes monētu nams izgatavoja tieši tāda paša sastāva sakausējumu. Zinātnieki paraugus iemērca dažādās skābēs un sāļu šķīdumos, iekams uzzināja mūka „zelta pagatavošanas” recepti. Izrādījās, ka zelta spīdumu sudraba sakausējumiem piešķir aukstā, daļēji atšķaidītā slāpekļskābe. Mūsdienās šāda kodināšana jeb „dzeltenā vārīšana” pieskaitāma pie juvelieru vienkāršajiem paņēmieniem – vēlamā toņa iegūšanai.
Tādējādi leģenda par Filozofu akmens satriecošajām īpašībām kārtējo reizi tika nocelta no pjedestāla. Lai gan līdz šodienai ir ne mazums cilvēku, kuri viduslaiku grāmatās rakņājas tā receptes meklējumos.
Šajā sakarā var tikai atminēties Prūsijas karaļa Frīdriha II (1712.-1786.g.) vārdus, kurš sava mūža beigās atzina: „Alķīmija – tas ir slimības veids. Šķiet, to uz kādu laiku izārstē saprāts, bet pēkšņi tā atgriežas un patiešām izvēršas epidēmijā.”
