„Pasaulē ir divi vietas, kas tikpat kā nemaz vēl nav izpētītas. Viena ir Jaungvinejas sala Klusā okeānā, otra – Arābijas pussalas vidiene Jemena, vai kādreizējā Sabas karalienes valstība. Pirms pasaules kara Jaungvinejas sala piederēja Anglijai, Vācijai un Holandei. Vācijas daļa vien bija 5 reizes lielāka par pašu Vāciju. Pēc Versaļas miera līguma vācu daļa kļuva par mandātzemi, ko pārvalda Austrālija.
Noslēpumaino bungu rīboņa mūža mežā un Haizivacs
Caur mūža meža biezokni lēni virzas uz priekšu kāds vīrs, kuru pavada divi slaida auguma iedzimtie nastu nesēji. Neizturami karsts un tveicīgs (nu gluži kā tagad Latvijā J ). Visiem trijiem pa pieri rit lielas sviedru lāses un viņu krūtis smagi cilājas. Tropu biezokņu zari un lapas sitas sejā un brīžiem tos apber ar lielām dzeltenām skudrām. Sauli neredz, jo visu ietin zaļa krēsla, kaut gan pašlaik dienas vidus.
Tad pēkšņi... kaut kur tālumā noslēpumaini sāk dunēt bungas. Ritmiski, noteiktā kārtībā, ar skaidri atšķiramiem starpbrīžiem. Abi melni brūnie iedzimtie satraukti saskatās. Pār viņu līdz tam vienaldzīgajām sejām pārslīd kaut kas līdzīgs trīsām. Tās ir baiļu trīsas. Bet tad eiropietis, kura labajā rokā 12 lādiņu Vinčestere, atskatās un uzmet abiem brūnādaiņiem asu, caururbjošu skatu. Un kā kucēni viņi atkal padevīgi seko savam darba devējam, palikdami pilnīgi vienaldzīgi pret bungu rīboņu, kas tagad atskan jau no vairākām mūža meža vietām. Kas ir šis vīrs, kas nemaz neuztraucas, dzirdot Jaungvinejas kareivisko cilvēkēdāju Adceru bungu rīboņu? Un šī bungu rīboņa ir tas pats, kas eiropiešiem telegrāfs un radio...
Tas ir vīrs, kas vācu Jaungvinejas mandātpārvaldei sagādā ļoti daudz rūpju un nepatikšanu, vīrs, kura novērošanai un izsekošanai vajag turēt veselu spiegu armiju. Jo šis vīrs, ko Austrālijas un Jaungvinejas zeltrači iesaukuši par Haizivaci, jau ilgus gadus no salas mūža mežu biezokņiem iznes lielus zelta krājumus. Mandātpārvaldei pat zināms, ka viņa dienas ienākumi dažreiz sasniedz līdz 20.000 Ls. Speciālā kartē vienā no pārvaldes istabām ar maziem karodziņiem pēc spiegu ziņojumiem atzīmē šī vīra gaitas. Bet paiet gads pēc gada, un pārvalde tomēr vēl nav izpētījusi, kur īsti Haizivacs – Viljams Pārķers – atradis zeltu.
Pārvalde nav uzzinājusi arī un līdz pat šai dienai nespēj izskaidrot, kā Pārķers spēj saprasties ar cilvēkēdājiem un galvaskausu medniekiem, pie kuriem baltā cilvēka galvaskausam ir sevišķa vērtība. Viens otrs baltais, kas mēģinājis ieskatīties džungļu noslēpumainā valstībā, pazudis bez vēsts. Bet Haizivacs ir mazrunīgs. Patiesībā viņš tikpat kā nekad nerunā par sevi. Un, ja kāds ziņkārīgais jūsmo par viņa laimi zelta meklēšanā, tad vīrs ar aso, noslēpumaino acu skatienu flegmātiski nosaka: „Gold favours only the few!” jeb „Zelts tikai retus izrauga par saviem mīluļiem!”
Zeltraču ekspedīciju iznīcina Adceru cilvēkēdāju cilts
„Vācu Jaungvinejā atrasts zelts! Zelts! Zelts!” Šāda ziņa 1905.gadā pāršalca Kluso okeānu, Jaungvinejas kolonizētās vietas un Austrāliju. Ziņa atbalsojās arī Eiropā –Vācijā, bet tai nepiegrieza vērību. Eiropu šajā brīdī nodarbināja krievu - japāņu karš Tālajos Austrumos un revolucionārā kustība Krievijā, turklāt uz aizaugušajiem un necaurejamajiem tropu džungļiem nebija zeltraču ko sūtīt, un otrkārt šī kolonija bija tikpat kā neizpētīta, lai tur ko nopietnu uzsāktu.
Bet zelts tomēr bija atrasts. Divi uzņēmīgi Austrālijas zeltrači – Grovs un Darlings – bija devušies salas neizpētītajos džungļos un kādas straujas upes krastos, ko vēlāk nosauca par Marijas upi, atraduši zeltu. Drīz pēc tam Darlings ķērās pie zeltraču ekspedīcijas organizēšanas. Sameklēja palīgus, salīga iedzimtos mantu nesējus, sapirka ieročus, darba rīkus un pārtiku. Prāvā ekspedīcija, pārliecināta par savām sekmēm, devās džungļos, kas sedz kā bieza necaurredzama sega vācu Jaungvinejas līdz 4000 metru augstās kalnu grēdas.
Līdzko ekspedīcija bija daudzmaz iedziļinājusies mežos, sāka dunēt noslēpumainās bungas. Viņi sāka saprast šo skaņu nozīmi tikai tad, kad visi iedzimtie nastu nesēji bija aizbēguši. Un tas arī bija beigu cēliens. Ekspedīcijai uzbruka un to iznīcināja 12 000 vīru lielā Adceru cilvēkēdāju cilts, kas ar bungām bija sasaukusi kopā visus savus mežonīgos karotājus. Pēc ilgas klejošanas džungļos, briesmīgi novārdzis, Darlings atgriezās Salomanā ar triju bultu asmeņiem savās miesās.
Tā kā viņš nebija no tiem vīriem, kas pēc pirmās neveiksmes atsakās no zelta, tad, daudzmaz atspirdzis, sāka organizēt otru ekspedīciju. Taču, kad viss jau bija gatavs un vajadzēja «iešūt pēdējo pogu», Darlings nomira. Ne no mežoņu bultu ievainojumiem, bet no kādas nepazīstamas džungļu slimības...
Laimē starojošā jaunava un briesmīgā džungļu slimība
Pēc pasaules kara zelta meklēšana Jaungvinejā atjaunojās. Šajā laikā Viljams Pārķers, saukts par Haizivaci, kļuva par visu zeltraču dievināšanas objektu. Lai gan mandātpārvalde no ieceļotājiem prasīja iemaksāt 22.000 Ls un uzrādīt ceļa naudu atpakaļceļam uz savu dzimteni, laimes meklētāju netrūka. Bet maz bija tādu, kuri kļuva laimīgi, vai vecā zeltrača Pārķera vārdiem izsakoties – maz bija tādu, kurus zelts izraudzīja par saviem mīluļiem.
Jaunais, dūšīgais okeāna tvaikoņa kurinātājs Jungs Dains, saklausījies nostāstus par Jaungvinejas džungļu bagātībām, nolēma izmēģināt laimi. Viņam Anglijā bija skaista līgava, un būtu brīnišķi, ja nākošai dzīvei varētu sagādāt plašākus līdzekļus. Šī skaistā jaunava bija vērta, lai viņas dēļ papūlētos. Un Dainam laimējās, jo Dalolo upes krastos viņš atrada zeltu.
Atgriezies no džungļiem, viņš tūliņ nosūtīja savai līgavai ceļa naudu braucienam uz Jaungvineju, iemaksāja par viņu 22.000 Ls mandātpārvaldei un pats, dienas trīs pirms viņas ierašanās, aizlidoja uz Salomanu. Kad laimē starojošā jaunava no tālās Anglijas ieradās norunātā vietā, izrādījās, ka viņas līgavaiņa Junga Daina vairs nav starp dzīvajiem... Viņš bija miris ar briesmīgo džungļu melno drudzi. Gluži tāpat kā daudzi citi zelta meklētāji un pētnieki.”
