Mūsdienās reti kurš nezina vārdu "lombards", taču to arī mēdz lietot, kad un kur patiesībā nemaz nevajag, lielākoties gadījumos, kad runa ir par citu pakalpojumu, turklāt citās Eiropas valstīs tā lietojums praktiski tikpat kā izzudis jau kopš viduslaikiem tādēļ, ka patlaban ir precīzāki apzīmējumi konkrētām finansiālām darbībām.
Taču šis vārds patiesi nāk no Lombardijas provinces Itālijā. Par lombardiem viduslaikos sauca apsviedīgus tirgotājus, naudas mijējus un augļotājus no Lombardijas. Nereti viņus uzskata arī par pirmajiem baņķieriem, kuri ar dažādiem nosacījumiem aizdeva naudu.
Sākot no 14. gadsimta, Lombardijas tirgotāji darbojās arī Vācijas, Francijas un Anglijas teritorijā, veiksmīgi kalpojot par starpniekiem Eiropas sadrumstalotās naudas sistēmas pasaulē. Lombardu loma mazinājās ap 15. gadsimtu.
Tomēr iestādei, kas pret ķīlu aizdod naudu, ir cits stāsts. 1462. gadā Itālijas pilsētā Perudžā franciskāņu mūks Barnaba no Terni izveidoja iestādi, kur trūcīgie varēja saņemt aizdevumu pret ķīlu, turklāt bez procentiem. To nosauca par "Monte di Pietà", kas tulkojumā latviski nozīmē "žēlsirdības kalni", un uzskata par mūsdienu lombarda aizsākumu (senākas lombardu saknes meklējamas jau, piemēram, Senajā Ķīnā). Kapitālu mūks kopā ar citiem klostera brāļiem nopelnīja ar sprediķošanu. Nākamajos gadu desmitos "žēlsirdības kalni" atvērās arī daudzu citu pilsētu klosteros.
Mūsdienās vairākās Eiropas valodās vārds "lombards" izzudis līdz ar viduslaiku lombardiem un praktiski netiek lietots, lai apzīmētu augļotāju iestādi. Angļu valodā lombardu sauc par "pawnshop", kur "pawn" ir ķīla (latīniski – "pignus" , vācu valodā – "Pfandleihanstalten", bet franciski – "le prêt sur gage".
Avots: "Ilustrētā Pasaules Vēsture"
