Teju pirms simts gadiem – 1920.gada 20.martā – tika nodibināts Valsts Zelta fonds, kas pārņēma Latvijas pilsoņu saziedotās vērtības un Finanšu ministrijas pirkto zeltu. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai. Tā tika radītas pirmās Latvijas zelta rezerves.
Par Zelta fonda rašanos esam jau rakstījuši, taču izpalicis detalizētāks notikušā apraksts, turklāt tā pirmais nosaukums bija Latvijas Sieviešu zelta fonds.
Fonds darbojās pilnīgā valdības aizbildniecībā, kaut formāli nebija ar to saistīts. Valsts nodarbojās arī ar saziedoto dārgmetālu apsargāšanu. Drīz vien par Zelta fonda bāzes vietu kļuva krājaizdevu kantora telpas Ņevas ielā 17, mūsdienās R. Blaumaņa un Marijas ielas stūrī. Dārgmetālu novērtēšanu uzņēmās zeltkalis R. Valdmanis. Spriežot pēc tā brīža laikrakstos lasāmā, ļaudis nesuši sudraba vāzes un biķerus, karotītes, zelta ķēdītes un pulksteņus, briļļu rāmjus, auskarus, gredzenus, apbalvojumus un medaļas, žetonus. Visbiežāk ziedoja zelta laulības gredzenus. Ziedots arī viens zelta zobs.
Kā radās Latvijas Sieviešu Zelta fonds?
1920.gada 22.martā tika izdots likums par nacionālās valūtas ieviešanu – Latvija rubli. Latvijas rublis bija pamats, uz kura turpmāk tika būvēts Latvijas zelta standarts. Bet pirms tam – jau 1919.gada novembrī pēc pilsoniskās iniciatīvas tika dibināts Latvijas Sieviešu zelta fonds. Ar šī jaundibinātā fonda palīdzību valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas, kas kalpotu kā nodrošinājums un rezerves plānotajai jaunajai valsts valūtai.
Sieviešu zelta fonda iniciatore, dibinātāja un arī priekšsēdētāja bija rakstniece Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina (Meldere-Millere)). Sieviešu zelta fonda uzdevums bija ziedojumu vākšana, taču atšķirībā no citām ziedojumu vākšanas organizācijām fondam tika ziedotas zelta un sudraba dārglietas un nauda. Sieviešu zelta fonda darbību ziedojumu vākšanā un izlietošanā pārraudzīja īpaša komiteja, kuras sastāvā bija vairākas tā laika sabiedrības dāmas – bez Ivandes Kaijas vēl Klāra Kalniņa, Anastasija Čakste, Maija Cielēna, Ada Brigadere, Lūcija Kuršinska, Maija Jurjāne un Helēna Zemgale, komitejā līdzdarbojās arī Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona.
Sieviešu zelta fonds darbojās gandrīz pusgadu, to slēdza, kad savāktos ziedojumus — 1179 zelta un ap 3370 sudraba izstrādājumu visdažādākajās formās, sākot no zelta pulksteņiem un sudraba biķeriem un beidzot ar zelta briļļu rāmjiem, sudraba karotītēm, 96 zelta un 97 sudraba laulības gredzeniem un pat vienu zelta zobu — nodeva Latvijas Bankai un iemaksāja šo vērtību Valsts kasē. Tālāk tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.
1939.gada 31.decembrī Latvijai piederēja ap 11,5 tonnām zelta. Salīdzinājumam – mūsdienās Latvijas Bankas rīcībā ir teju uz pusi mazāk zelta – ap 6,6 tonnām. Daļa Latvijas zelta tika zaudēta Padomju okupācijas laikā.
Jaukākais, ka mums šobrīd ir iespēja aplūkot dažus no šī Latvijai tik nozīmīgā ziedojuma. Mākslas muzejā "Rīgas Birža" patstāvīgās ekspozīcijas Sudraba kabinetā ir iespēja apskatīt priekšmetus, kas ir nākuši no Latvijas Bankas zelta fondam ziedotajām vērtslietām.
