Stāsts par Latvijas Republikas zelta rezervju izveidi 20.gadsimta 20. un 30.gados saistīts ar vēstures griežiem – valsts tapšanu pirms simts gadiem, nacionālās centrālās bankas dibināšanu un vajadzību pēc valūtas vērtības nodrošinājuma.

Lielo notikumu gaisotnē uzzaigo arī atklātās sadzīviskās detaļās, piemēram, ka pirmos zelta stieņus uz Latvijas Banku veduši ar… bērnu ragaviņām. Latvijas zelta rezerves tika izveidotas Latvijas Republikas pastāvēšanas sākuma gados kā nacionālās valūtas vērtības nodrošinājuma pamats. Lai Latvijas naudai būtu stabils kurss, valdība to nolēma piesaistīt fiksētai zelta vērtībai.

Rīkojums par Valsts zelta fondu stājās spēkā 1920.gada 23.martā. Tas noteica, ka viss zelts, kas līdz šim iegūts valsts īpašumā, ieskaitāms zelta fondā, kam jāatrodas Finanšu ministrijas pārziņā un jāglabājas Valsts kasē. Valsts zelta fonda pamatā bija zelts un vērtslietas, kas tajā ienāca no trim avotiem. Pirmais bija Latvijas iedzīvotāju saziedotais, atsaucoties Sieviešu palīdzības korpusa Zelta fonda idejai, kas presē pirmo reizi plaši izskanēja 1919.gada 5.novembrī Bermonta uzbrukuma dienās. Otrs avots bija zelts, ko Latvijas valsts ieguva saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līgumu. Trešo kopumu veidoja valsts ienaidniekam konfiscētās un valsts iepirktās vērtslietas, kas tika izkausētas zelta stieņos.

1921.gada 1.aprīlī Valsts zelta fonda vērtība bija aptuveni 11,7 miljoni zelta franku, ko veidoja 4 milj. cariskās Krievijas zelta rubļu, 157,4 kilogrami tīra zelta, 5 040 kg tīra sudraba, 95,5 g platīna un 128 karāti briljantu.

Savukārt jau 1922.gada 22.novembrī Finanšu ministrija pārveda uz Latvijas Banku kā noguldījumu Valsts zelta fonda 12,7 miljonus latu, kas bilances aktīvos tika atspoguļots kā zelts, bet pasīvos kā valsts speciālo līdzekļu noguldījums.

1931.gadā laikraksta "Pēdējā Brīdī" lasītāji uzzināja, ka Finanšu ministrijā joprojām strādā cilvēks, kurš savulaik Latvijas Bankas (tolaik Valsts Krāj- un kredītbankas) velvēs ieveda pirmos zelta stieņus. Finanšu ministrijas vecākais kurjers Andrejs Rozenkopfs žurnālistam stāstīja: "Tas bija 1919. vai 20.gadā. Uz ielām bija sniegs. Te uzreiz man saka, ka jāvedot zelts, kas tanī brīdī atradās proves valdē pārkausēšanai. Būšot ap 65 pudiem (jeb 1165 kilogrami!! – 1 puds=16,38 kg). Bet kā pārvest Valsts bankā? Domāju, domāju, tad paņēmu savas toreiz 7 gadus vecās meitiņas Irmas spēles ragaviņas un ķēros pie darba."

Zaļi krāsotās dzelzs kamaniņas joprojām bija saglabājušās, vien sēdvietas polsterējums apdilis, un kopā ar pirmo Latvijas Bankas zelta stieņu vedēju tika iemūžinātas fotogrāfijā: