PSRS zelta operācija jeb "tos 600 miljonus dolāru viņi neredzēs kās savas ausis!"
08/06/2017
„ — „Kvīti? Bet, companero, es neesmu pilnvarots tādu izdot. Nebažījaties draugs, kvīti dabūsiet no Padomju Savienības valsts bankas Maskavā, kad viss būs saņemts un nosvērts.”
Spānietis likās apjucis un nesaprašanā, ko darīt. Vai lai zvanot uz Madridi? Es centos viņu atrunāt no šāda soļa, jo liekas sarunas un skaidrošanās varētu aizkavēt kuģu došanos jūrā, kas bija ļoti svarīgi. Ieteicu novietot uz katra no četriem kuģiem vienu spāņu pilnvaroto, kas kravu pavada līdz Maskavai un tur saņem vajadzīgās kvītis. Tā arī palika.
Pēc divi stundām kuģi devās ceļā. Pārbrauciens noritēja bez kļūmes, un Odesā vērtīgo kravu sagaidīja spēcīga NKVD sardze, kas uzraudzīja zelta pārkraušanu vilcienā, kas tāpat pastiprinātā apsardzībā brauca uz Maskavu.
Staļins vakarā politbiroja locekļiem un NKVD augstākiem vadītājiem deva vakariņas, būdams pats lieliskā garastāvoklī. — „Kas par priecīgu notikumu saņemt 700 tonnas zelta ir cilvēkam, kas savu karjeru sācis kā banku laupītājs,” piezīmē Orlovs.
NKVD šefs Ježovs vēlāk kādam manam draugam atstāstījis Staļina vārdus: „Tie nekad vairs nedabūs redzēt šo zeltu, tāpat kā nevar redzēt savas ausis.”
Pēc “zelta operācijas” es vēl 21 mēnesi biju kopā ar Spānijas republikas vadītājiem, bet neviens nekad sarunās nepieminēja zelta transportu. Liekas, spāņi paši bija atskārtuši izdarīto kļūdu. Tikai vienreiz Negrins, tad jau ministru prezidenta postenī, ieminējās: “Atceraties tos četrus finanču ministrijas vīrus, kas aizbrauca līdzi uz jūsu kuģiem? Nu jau vairāk kā gads pagājis, bet lāga zēni vēl nav atpakaļ. Nesaprotu, kamdēļ tiem neļauj atgriezties.”
Vēlāk, kad pats jau biju bēglis, dabūju zināt, ka Staļins nebija ļāvis spāniešiem braukt mājās pirms pilsoņu kara beigām.
Franko, protams, uzzināja par pazudušo zeltu tūdaļ pēc nākšanas pie varas, taču paturēja visu šo lietu noslēpumā vairāk nekā 18 gadus. Tas bija gudri, jo ja tauta un citas valstis zinātu, ka valūtai nav zelta seguma, inflācija būtu neizbēgama.
Patiesība iznāca dienas gaismā tikai 1956.gadā, pēc ekspremjera Negrina nāves, kad viņa atstātos papīros atrada Padomju Savienības valsts bankas kvītis par saņemto spāņu zeltu.
„Pravda" pasteidzās komentēt, ka zeltu Padomju Savienība saņēmusi kā nodrošinājumu par Spānijas republikai sniegto militāro palīdzību, piezīmējot, ka Spānija Padomju Savienībai palikusi parādā vēl 50 miljonus dolāru.”
Avots: 1966.11.12 „Laiks”, 10.lpp; pārpublicēts no spoki.lv