"Zelts! Zelts no Amerikas upes!" - tā esot iesaucies galdnieks Džeimss V. Maršals 1848.gada 24.janvārī, kad viņš atradis zelta pārslas Kolomas upē, Kalifornijā. Ar to sākās Kalifornijas zelta drudzis. Ziņām par to izplatoties apkārt pasaulei, ieradās arī pirmie fotogrāfi, kas uzņēma bildes ar dagerotipijas metodi (sākotnējais fotografēšanas paņēmiens, ar kuru attēlu ieguva uz plates, kas pārklāta ar sudraba jodīdu).
Atbraukušie fotogrāfi arī atrada "zelta bedri". Viņi izveidoja savas studijas kravas ratos un iemūžināja sev apkārt valdošo neprātu, padarot Zelta drudzi par pirmo liela mēroga notikumu ASV, kas ir ticis plaši dokumentēts ar jauniem līdzekļiem.
Kā to var redzēt no portretiem, tas bija darbs vīriešiem, kuri bija pametuši savas ģimenes, lai dotos uz Kaliforniju. Racēju viendabīgums ir uzkrītošs, jo tas atspoguļoja valdības politiku par baltās rases pārākumu, kas ļāva attīstīt liela mēroga dārgmetāla ieguvi.
Dagerotipijas attēlos var uzskatāmi redzēt, kāda ir zelta drudža radītā ietekme uz dabisko ainavu. Lai arī sākumā zelta iegūša notika ar lāpstām un pannām, zelta drudzim attīstoties, šī dārgmetāla iegūšanas dēļ tika pārveidotas upju gultnes un izmantoti hidrauliskie pumpji, lai paātrinātu ieguvi. Zelta ieguves sekas palikušas līdz mūsdienās, ko var izjust caur atstāto dzīvsudraba piesārņojumu. Tāpat šajos attēlos var redzēt arī cerību, satraukumu un izsalkumu, kas "uzturēja" zeltračus, kuri bija devušies laimes meklējumos.
