Šoreiz nedaudz noslēpumainības – reāli fakti par dārgakmeni, ko dēvē par „Mīlestības dimantu”.

Slavenajam juvelierim Forsangeram drebēja rokas – kas tāds nekad nebija gadījies! Viņš taču bija vislabākais dimantu slīpētājs. Ne velti „Kristis” izsoļu nama firma tieši viņu uzaicināja darbam ar senlaicīgo akmeni „Elka acs”, ko vajadzēja pārslīpēt – tad nākamajā izsolē to varētu pārdot divreiz dārgāk.

Juveliera nāve

Forsangers nopūtās: no kā gan viņš baidās? Akmens, protams, absolūti legālas izcelsmes, bet ne sevišķi liels – nedaudz vairāk par 70 karātiem. Turklāt slīpēts neatbilstoši noteikumiem – kaut kāda saplacināta trīsstūra formā. Jaunais slīpējums tam piešķirs pilnīgāku formu.

Juvelieris apņēmīgi iestiprināja dimantu metāla caurulītē un pietuvināja slīpēšanas diskam. Pazibēja stars, it kā no akmens būtu izlauzies zibens...

Nākamajā dienā avīzes iznāca ar kliedzošiem virsrakstiem: „Juveliera mīklainā nāve”, „Akmens – slepkava”, „Dimants, kas neļāva sev pieskarties!”

Leģendas

Viljams Kristi iedzīvojās bezmiegā. Tagad, pēc juveliera nāves, pārdot akmeni praktiski nebūs iespējams. Neviens jau vairs neatcerēsies, ka „Elka acij” bija pavisam cita priekšvēsture. To 16.gadsimta beigās slavenajās Golhondas raktuvēs atrada kāds jauns zeltkalis. Par to viņam atļāva apprecēties ar mīļoto meiteni. Kopš tā laika sāka runāt, ka šis dimants ir mīlētāju akmens.

Tiesa, cita versija vēstīja, ka dimants nokļuvis Eiropā no sena indiešu tempļa, kur tas bijis iestrādāts kāda vietējā elka acī – no šejienes arī radies tā dīvainais nosaukums. Bet arī no šīs leģendas izrietēja: ja dimants bijis tikai viena acs, tas vienmēr centīsies atrast savu pāri, tātad sameklēs savam īpašniekam otru pusi.

Vārdu sakot, abas leģendas nākamajai izsolei bija pietiekami labas. Tikai viens sliktums – akmens nepareizi noslīpēts. Pēc Forsangera mīklainās nāves Viljams Kristi vērsās pie daudziem juvelieriem, bet neviens nepiekrita ķerties pie darba – ja reiz akmens nepakļāvās pieredzējuša meistara rokai, tātad tas to nevēlējās – it kā dimants būtu zinājis, ka pēc slīpēšanas zaudēs spēku. Savukārt tas, kurš ies pret viņa gribu, zaudēs meistarību. Juvelieri izrādījās māņticīgi...

Nācās viņiem piekrist – labāk zaudēt naudu, nevis reputāciju. Viljams vienkārši uzticēja kādam otrās šķiras juvelierim iestiprināt dimantu ar briljantiem apdarinātā zelta ķēdītē un 1865.gada 14.jūnijā izlika „Elka aci” pārdošanā.

Turpinājums sekos...

Avots: „Noslēpumi un fakti”, Nr.3 (114), 2018.gads