Sabiedrības priekšstati par kaut ko ļoti bieži veidojas stereotipiski no mītiem jeb tā saucamajiem vispārpieņemtajiem labticīgajiem maldiem.

Tas attiecas teju uz jebkuru nozari, kurā mēs neesam nodarbināti personiski. Var minēt tikai dažas no tām – ķīmiju, rūpniecību, medicīnu, kinematogrāfiju, lauksaimniecību utt. Piemēram, liela daļa cilvēku, kas ikdienā nestrādā lauksaimniecībā, ir patiesi pārliecināti, ka vista nevar izdēt olu, ja kūtī nav gaiļa. Tieši tāpat daudzi auto īpašnieki pat nenojauš, ka no katriem patērētajiem 10 litriem benzīna tikai 3 litri nodrošina auto kustību. Pārējie 7 litri tikai uzsilda apkārtējo gaisu un tiek zaudēti (nu, protams, apgalvojums nav par visiem transportlīdzekļiem, bet vairāk domāts uzskatāma piemēra ilustrēšanai).

Mīti un melīgi vai maldīgi priekšstati veido ievērojamu daļu sabiedrības pārliecības. Un, iespējams, nav nevienas citas nozares, kurā mīti un maldi būtu tik lieli kā ekonomikā un finansēs. Īpaši tajā sadaļā, kas attiecas uz zeltu.

Tas saistāms, pirmkārt, ar to, ka ekonomisti – cilvēki, kas formē sabiedrības uzskatus par visiem finanšu un ekonomikas aspektiem – vēl apmācības periodā augstskolās nesaņem patiesu informāciju par zeltu un tā nozīmi monetārajā sistēmā. Zināšanu vietā ekonomikas augstskolu studenti apgūst dogmatiskus maldus par zeltu kensiānisma stilā. Šīs apgūtās dogmas ar laiku arī kļūst par sabiedrības vispārpieņemtiem labticīgajiem maldiem.

Kādēļ tas notiek? Tādēļ, ka ekonomikas modelī, kurā mēs dzīvojam un tiekam apmācīti, zināšanas par zeltu atrodas zem lieguma.

“Lielākais taisnības ienaidnieks ļoti bieži ir nevis ļaunprātīgi meli, kāda ļauns nodoms vai negodība, bet mīts – pārliecinošs, reālistisks un nostiprinājies. Ticība mītam rada pārliecības komfortu bez domas diskomforta,” teicis Dž.F.Kenedijs.

Komunikācija par zeltu ļauj pamanīt interesantu detaļu: cilvēki par to runā teju vienu un to pašu, diezgan sekli, ja tā var teikt. Pārsteidzoši, ka tik daudz dažādu profesiju cilvēku izmanto vienādus mītiskus teicienus – to kļūdainie priekšstati un secinājumi par zeltu ir tik vienādi, it kā visi šie cilvēki būtu savus uzskatus aizguvuši no kāda viena avota, metodiskajiem norādījumiem, melīgu dogmu apkopojuma.

Acīmredzams, ka šāds sabiedrības uztveres izkropļojums par zelta lomu mūsdienu monetārajā sistēmā nav atsevišķs gadījums. Tie ir neredzama, slēpta un mērķtiecīga darba augļi pār cilvēku prātiem. Melīgas dogmas un mīti par zeltu nonāk cilvēku apziņā caur masu medijiem pakāpeniski un nemanot – kā spilgtas, krāsainas lentītes tiek ievītas bizē. Tādēļ mēs nekad un nekur neatradīsim mītu un dogmu krājumu par zeltu vienā sējumā.

Taču mēs varam mēģināt tos restaurēt sākotnējā izskatā. Kādi ir galvenie mīti par zeltu?

Mīts: Zelts nav nauda, tā ir tradīcija.

Realitāte: Tradīciju neuzskaita un neataino atsevišķā valstu zelta un valūtas rezervju diagrammā.

Tradīcijas neglabājas bankās kā aktīvi, netiek nodotas finanšu līzingā un netiek atgrieztas ar procentiem. Tradīcijas netirgojas biržā, un tām nav sava starptautiskā valūtas koda.

Realitāte: Zelta nav ne daudz, ne maz. Tā ir tieši tik, lai zelts varētu kļūt par pasaules finanšu sistēmas pamatu.

Dzirdot šo mītu, piedāvājat oponentam padomāt un atbildēt uz jautājumu “Cik reizes, jūsuprāt (100 vai 1000 reizes), vairāk pasaulē jābūt zelta, lai tā būtu nevis “maz”, bet pietiekami pasaules tirdzniecības un valūtas sistēmas nodrošināšanai?”.

Realitāte: tas, kas mūsdienu pasaulē nav vajadzīgs, parasti netiek uzglabāts pašās drošākajās pasaules glabātuvēs, kuras spējīgas izturēt tiešu atomieroču trāpījumu.

Šī mīta nesēji parasti ir klasiski izglītotie "classically trained" ekonomisti.