Turpinām apskatīt dažus sabiedrībā nepareizi iesakņojušos priekšstatus jeb stereotipus par zeltu, par ko nesen jau rakstījām.
Mīts: Zeltam nav vērtības, jo to nevar ēst.
Realitāte: Cilvēks atšķiras no dzīvniekiem ar savu prātu. Ar savām prāta spējām cilvēks radījis daudzas lietas, kas ir mums visapkārt un kuras nevar ēst.
Elektrību nevar ēst. Datorus nevar ēst. Internetu nevar ēst. Apģērbu, mēbeles, transportu, degvielu, medikamentus, jumtu virs galvas – to visu nevar ēst. Vērtību, kuras nevar ēst, mūsu pasaulē ir daudz vairāk, nekā tā, ko var ēst. Ja tieši šobrīd cilvēkiem atņemtu visas lietas, ko nevar ēst, tie nespētu izdzīvot pat pie pietiekamiem pārtikas un ūdens krājumiem.
Parasti šī mīta nesēji sāk savu pārliecināšanu ar vārdiem “ja nu”. Viņi saka ko līdzīgu: ”Ja nu mēs divatā nonāksim uz neapdzīvotas salas un es mācēšu ķert zivis, bet tev būs tikai zelts, tu nomirsi no bada.” Šādu pasaciņu ar “ja nu” viņi atkārto dažādās interpretācijās.
Taču dzīve nav pasaka. Dzīvē viss ir citādāk. Kataklizmu apstākļos valūtas zaudē savu vērtību. Neatkarīgi no situācijas par dzīvībai svarīgām vērtībām visiem kļūst ēdiens, pārtikas taloni, antibiotikas, pārsēji, vakcīnas, antidoti, ūdens, ūdens filtri, higiēnas preces, transports, degviela, glābšanas līdzekļi, gāzmaskas utt. Reālajā dzīvē vispārējā deficīta apstākļos vienmēr atradīsies cilvēki, kuru rīcībā gadījuma pēc vai citu iemeslu dēļ būs nonākuši lieli šo deficīta preču pārpalikumi, kas pēkšņi kļuvuši nepieciešami cilvēkiem visapkārt.
Vērtība tam, kas nepieciešams visiem, strauji pieaug. Tas notiek tādēļ, ka šo preču esamība vai neesamība nosaka cilvēku dzīvi. Tie, kuriem ir šo preču uzkrājumi, kas pēkšņi kļuvuši tik vērtīgi visiem, labi saprot, ka ilgi šāda situācija nevar turpināties.
To saprotot, viņi vēlas fiksēt glābjošās materiālās vērtības, kuru pārpalikumi viņiem pašlaik pieejami, un iegūt maksimālo labumu savai nākotnei. Un tad tiek nolemts pārdot šos iekrājumus, taču nevis par valūtu, kas kļuvusi nevienam nevajadzīga, bet par zeltu – par aktīvu, kura vērtība ir ļoti augsta, kompakta, ideāli saglabājas un nav atkarīga no politiskās iekārtas, nacionalitātes un ģeogrāfijas.
Tā ir bijis vienmēr. Tādēļ visbiežāk kritiskās situācijās izdzīvoja tie, kuriem bija zelts. Un nevis tie, kuri teica “ja nu” vai “es paskatīšos”. Tiem, kuriem zelta nebija, “paskatīties” nākotnē parasti neizdevās. Bieži vien viņi nomira, nesaņemot dzīvībai nepieciešamo pretstatā zelta īpašniekiem, kuru izdzīvošanas iespējas palielinājās un kuri tiešām varēja “paskatīties”, kā viss beigsies.
Mīts: Zeltu nevar izmantot kā pasaules rezerves valūtu, jo tas ir ļoti neērts un smags.
Realitāte: Mūsdienu pasaulē neviens nepārvadā zeltu no vienas vietas uz citu, lai veiktu norēķinus. Visas banku transakcijas notiek caur starptautisko banku norēķinu sistēmām SWIFT un SEPA.
Ne viena, ne otra no tām nav transportēšanas jeb fiziskas valūtas pārvietošanas sistēmas. Tās abas veic tikai savstarpējo finanšu tiesību un saistību uzskaiti. Šī uzskaite, tāpat kā zvaigžņu skaitīšana debesīs, nav saistīta ar uzskaites objektu fizisko masu vai izmēru.
Skaidras naudas fiziska pārvietošana tagad paliek aizvien retāka. SEPA sistēma veic finanšu uzskaiti saistībām eiro valūtā, savukārt SWIFT veic finanšu uzskaiti ASV dolāra valūtai. Ja šajā pašā mirklī SWIFT sistēmā nomainītu tikai vienu valūtas kodu “ASV dolāri” (USD) uz valūtas kodu “Zelts” (XAU) jeb samainītu tos vietām, tad savstarpējo tiesību un saistību uzskaitē nekas nemainīsies. Proti, līdzīgi kā līdz šim, lai veiktu darījumus dolāros, tos maisos nepārvadāja no vienas vietas uz citu, un arī ar zeltu nodrošināto darījumu slēgšanai nav nepieciešama tā fiziska pārvietošana.
Šajā gadījumā zelta vērtība pieaugs kā minimums vismaz 25 reizes. Lai dolārs būtu pilnībā nodrošināts ar zeltu, nepieciešams vai nu palielināt ASV zelta rezerves 25 reizes (kas nav reāli, jo tāda daudzuma zelta pasaulē nav) vai 25 reizes paaugstināt esošā zelta krājumu vērtību.
Pat fiziska zelta glabāšana un pārvietošana izrādīsies daudz ērtāka nekā papīra naudas ASV dolāros pārvietošana. 1 miljons ASV dolāru 100 dolāru banknotēs sver 10 kilogramus. Bet 10 kg zelta, pieaugot tā vērtībai, būs ekvivalenti 100 miljoniem ASV dolāru. Turklāt zeltam pret banknotēm būs priekšrocība kā apjomu, tā svara, transportēšanas un glabāšanas ziņā. Tas nozīmē, ka pat fiziska zelta uzglabāšana un pārvietošana ir 10 reizes ērtāka un lētāka, nekā vērtības ziņā ekvivalentas papīra valūtas glabāšana un pārvietošana.
Šķiet, ka šī mīta izplatītāji ir patiesi pārliecināti, ka mūsdienu pasaulē par naftas tankeriem pircēji sūta ASV dolārus lidmašīnās, vilcienos un kravas mašīnās.
Mīts: Zelts ir rūpniecisks metāls.
Realitāte: Zelts ir monetārs metāls.
Rūpnieciskie metāli, līdzīgi kā parasta prece, uzglabājas noliktavās, nevis bankās. Turklāt rūpnieciskie metāli netiek uzskaitīti valstu un Starptautiskā Valūtas fonda zelta valūtas rezervēs. Jāpievērš uzmanība, ka vārdu salikumā “zelta un valūtu rezervēs” vārds “zelta” izvietots pirmajā vietā.
Šī mīta nesēji pārliecināti par to, ja kāda zelta daļa tiek izmantota rūpniecībā, tad tas ir rūpniecisks metāls. Šajā sakarā var minēt piemēru, ka tikai aptuveni 4% no pasaules selēna ieguves izmanto lauksaimniecībā, taču selēns no tā nekļūst par “lauksaimniecības materiālu”.
Turklāt rūpnieciskā metāla “zelta” apgrozījums tiek regulēts ar atsevišķām, speciālām tiesību normām: valūtas, muitas, bankas un nodokļu likumdošanu visās pasaules valstīs un atsevišķām SVF Statūtu nodaļām.
