"Polija kļuvusi bagāta ar 300 tonnām Vērmahta zelta" – ar tādu vai līdzīgu nosaukumu pēdējos gados bijuši lasāmi raksti par pasaules mediju hītu kļuvušo „Nacistu zelta bruņuvilcienu”, kuru Polijas pilsētā Valbžihā it kā atraduši amatieri – dārgumu meklētāji.
Sākotnēji šīs pilsētas varas iestādes norādīja, ka noslēpumainajā bruņuvilcienā, kas esot apglabāts vienā no vietējām šahtām 70 metru dziļumā un sevī slēpj 300 tonnas zelta, ir pāragri rakstīt par minēto atradumu kā par „nacistu galveno dārgumu, kas atrasts 21.gadsimtā”, jo vēsturē zināmi fakti liecina, ka tā ir tikai daļa no fašistiskā režīma laikā noslēptā.
Tiesa, vēl arī šis pats zelts vilcienā jāatrod, kas joprojām ir mīkla, bet katrā leģendā jau ir daļa patiesības, tādēļ šoreiz apskatīsim vēl vienu tās versiju.
Gotfrīda Federlaina mīklainā partitūra
19.gadsimta vidū dzīvojošais komponists Gotfrīds Federlains, sacerot savu Marsch Impromtu(1876.gads), droši vien pat iedomāties nevarēja, ka viņa partitūru izmantos, lai šifrētu tajā milzīgu bagātību atrašanās vietu.
Pēc nacistiskās Vācijas sagrāves tās pilsētās un laukos sāka klīst leģendas, ka Martins Bormans (Hitlera privātsekretārs; kontrolēdams pieeju fīreram, viņš ieguva milzīgu ietekmi valsts pārvaldē) esot savācis veselu dzelzceļa sastāvu zelta, izvedis to un noslēpis Bavārijā, par atslēgu uz slēptuvi izmantojot „nošu lapu”, kas vēlāk pazuda kā ūdenī iekritusi.
Bet izrādījās, ka tomēr ne. Nošu lapa nezināmā veidā atradās holandiešu žurnālista Karla Hammera Katē arhīvos, kurš līdz tam nenojauta, ka kļuvis par, iespējams, precīzas slēpņa kartes īpašnieku, kurā pēc dažāda vērtējuma glabājas aptuveni līdz 400-600 tonnām zelta.
Karls Katē parādīja interesanto partitūru savam paziņam Leonam Gusenam, kurš par to ieinteresējās un atrada tajā ne tikai „liekas” zīmes, kuras nebija Federleina oriģinālajā partitūrā, bet arī pārējās slepenās piezīmes un rūnas. Rezultātā Gusens ar entuziasmu ķērās pie to atšifrēšanas, atceroties arī leģendu par Bormana zelta vilcienu. Un cik izbrīnīts viņš bija, kad noslēptās zīmes zem palielināmā stikla veidoja šādu tekstu: „Tur, kur Matiass glāsta stīgas.”
Leons Gusens uzskatīja, ka runa ir par slaveno vijolnieku Matiasu Klotci, kurš Bavārijā bija nodibinājis savu biznesu. Pēc tam holandietis atšifrēja arī precīzas koordinātes uz „zelta bruņuvilciena” atrašanās vietu – Mittenvaldi Vācijā, kas partitūrā bija apzīmēta kā „dejas beigas”.
Viss jau būtu labi, ja vien vietā, kur, kā domāja Gusens, bija apslēpts „Bormana zelta vilciens”, tagad neatrastos milzīgs bundesvēra poligons. Problēma tā, ka izrakumiem nepieciešama Vācijas aizsardzības ministrijas piekrišana. Tādēļ holandietis, saņēmis atbalstu no Mittenvaldes birģermeistara Ādolfa Hornštainera, ar attiecīgu lūgumu vērsās pie ministrijas vadības.
Ierodoties iespējamās dārgumu slēptuves vietā, tika atklātas zemes urbšanas darbu pēdas, kas varētu būt aptuveni pusgadsimtu senas, par kuru veikšanu turklāt nav nekādu ziņu pilsētas arhīvos. Vēlāk pēc notikušās konfidenciālas sarunas birģermeistars presei paziņoja, ka ir pārliecināts, ka Gusenam ir „precīzas nacistu dārgumu koordinātas”.
Šādu pārliecību viņš pamatoja ar sekojošu faktu: pilsētas mēram tuvu stāvošas personas un dārgumu meklēšanas speciālisti, bruņojušies ar spēcīgiem detektoriem, zem poligona esot atklājuši milzīgas metāla masas nogulas, kas arī nekur iepriekš nav ticis reģistrēts.
Tad nu gaidīsim, kad tiks saņemta atļauja „uzrakt” poligonu, lai tiktu zem tā apslēptajām 300 vai vairāk tonnām zelta.
Avots: „Noslēpumi un fakti” Nr.12 (87), 2015.gads, 13.-15.lpp.
