Arheologu rīcībā nekad nav bijis tik maz dokumentālo liecību, tikai viena vienīga grāmata – Bībele. Kādā jaukā 1937.gada dienā viņi izgāja no Jeruzalemes un karavānas ātrumā devās uz priekšu. Nedēļu pēc nedēļas. Aiz muguras palika Jūdejas kalni ar brīnišķīgo smaržu, kāda ir tikai rīta rasas laikā. Šķērsoja Negevas tuksnesi, kura sakarsušie akmeņi svilināja kamieļu kāju pēdas, kaut arī tās aizsargā ragvielas zole.

Ekspedīcija beidzot nonāca līdz Vādi al Arabas tuksnešainajam grābenam (lūzumiem norobežota Zemes garozas daļa, kas reljefā atspoguļojas kā lineāra ieplaka), kur gigantiskajos iegruvumos, šķiet, pats sātans spēlējies ar vēju. Tieši šeit varēja ieraudzīt milzīgās aizas, kas sākas Mazāzijā un šaurā joslā turpinās Āfrikā.

Un tikai viens cilvēks apokaliptiskajam skaistumam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņu sauca Nelsons Gluks. Aizrāvies ar Austrumiem, viņš visus savus līdzekļus ieguldīja ekspedīcijā, kurā iekļāva arhitektus, ģeologus, vēsturniekus un fotogrāfus, tās vadību uzņemoties pats.

Ekspedīcijas dalībnieki bija tādi paši neatlaidīgi entuziasti kā viņu vadītājs: Bībelē teikts par ķēniņa Zālamana bagātībām, un tās vajag atrast! Skeptiķi, tie, kas leģendām netic, paraustīja plecus un bilda, ka diezin vai var atrast patiesīgas ziņas tādā mītu grāmatā, kāda ir Bībele.

Gluks bija nelokāms. Un nu viņi ir nonākuši tur, kur tiem bija jānonāk. Ekspedīcijas dalībnieki uzreiz pamanīja dīvainu parādību, kas šajā tuksnešu ielejā raksturīga: tās akmeņi mainīja krāsu atkarībā no saules apgaismojuma. Te bija redzams gan brūnais laukšpats (viena no galvenajām iežus veidojošo minerālu grupām, kas sastāv no alumīnija, kālija, nātrija un kalcija silikātiem), gan vizlas (silikātu grupas minerāls, parasti ar plākšņainu uzbūvi, sastopams magmatisko, metamorfo un noguluma iežu sastāvā) sudrabainais mirdzums, gan arī malahīts, ko ķīmiķi prozaiski sauc par vara karbonāta hidrātu, kā arī dzelzsrūda.

Taču ne jau akmeņi bija galvenais. Katra rūdas dzīsla veda pie sagruvušas ieejas raktuvju ejā, kas šķietami norādīja uz to, ka senaizmirstos laikos te notikusi rūdas ieguve.

Ceļš turpinājās, līdz beidzot skatienam pavērās jūra, kas apskaloja Akabas ostu, ko Bībelē sauc par Ēlatu (Elatu, Eilatu). Te aci pret aci sastopas trīs pasaules – Palestīna, Arābu Emirāti un Āfrika.

Vai ekspedīcijai izdevās sasniegt iecerēto un atrast dārgumus, lasi kādā no Zelta ziņu turpinājumiem.

Avots: V.Iļjins, „Ķēniņa Zālamana bagātības”„Gadsimtu noslēpumi V”, 21.lpp., 1998.gads.