19. gadsimta vidū ap 400 000 kolonistu dodas uz Kaliforniju meklēt zeltu. Lielākajai daļai sapnis par bagātību sabrūk, bet daži uziet citu zelta dzīslu – viņi tiek pie turības, cērtot milzīgus kokus.
19. gadsimta 40. gadu beigās Kalifornijā plosās zelta drudzis, arī raktuvju pilsētiņā Stoktonā. Taču šīs pilsētiņas apkaimē ir vēl kāda lieta, ne mazāk vērta kā zelts, un tie ir... - koki! Cerību pilnie zeltrači vāca kokmateriālus savām raktuvēm. Viņi pat nebūvēja sev mājas – pilsētā bija tikai divi koka nami. "Visi dzīvo teltīs, kokmateriāli ir pārāk dārgi," sūdzējās Stoktonas iedzīvotāji.
1848. gadā kāds amatnieks Kalifornijā atrada zeltu, un šī ziņa bija likusi tūkstošiem laimes meklētāju pamest ģimeni, mājas un darbu, lai kļūtu par zeltračiem. Kalifornijas iedzīvotāju skaits strauji pieauga: no pāris tūkstošiem 1848. gadā līdz pat 379 000 cilvēku desmit gadu laikā.
Vienlīdz strauji pieauga arī pieprasījums pēc labiem kokmateriāliem. Lai gan ASV rietumu daļu klāja koki, Kalifornijas iedzīvotāji bija spiesti importēt dārgu koksni no ārzemēm. Amerikas rietumkrasta varenie koki bija ne tikai jānocērt – milzīgās sekvojas un Duglasa egles varēja sasniegt vairāk nekā 100 metru garumu un četru metru stumbra diametru –, bet tie arī auga grūti pieejamās vietās, tādēļ bija nepieciešams pārcilvēcisks spēks, lai smagos stumbrus pārvietotu.
Tomēr daļa jaunatklājēju šajos apstākļos saredzēja iespēju tikt pie turības. Viņi ķērās pie cirvjiem, un šiem uzņēmīgajiem ļaudīm ar inovatīvām metodēm izdevās ielauzties mežā. Jaunajā arodā daļa no agrākajiem zeltračiem kļuva ļoti bagāti un izpelnījās iesauku "koku baroni". Zelta drudža laikā desmit gadu garumā "koku baroni" ik gadu nocirta vairāk nekā 700 000 m3 Rietumamerikas zaļā zelta.
Avots: "Ilustrētā Pasaules Vēsture"
Iepriekš:
Lielā zelta laikmeta sākums jeb drudža "tēvu" liktenis
"Zelts! Zelts! Zelts!"
