967. gada februārī Lielbritānijā viesojās Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Vizītes ietvaros notika abu valstu sarunas par ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem.
Lai gan baltiešu trimdas organizācijas protestēja, Vilsona valdība 1967. gada vasarā turpināja risināt Baltijas valstu zelta jautājumu.
1950. gadā Klementa Etlija leiboristu valdība izstrādāja likumu par ārvalstu kompensācijām, kas noteica atlīdzību tiem britu pilsoņiem, kuriem komunistiskās valdības Austrumeiropā atsavinājušas īpašumu vai radījušas cita veida finansiālus zaudējumus.
Jauns akcents britu politikā Baltijas valstu zelta piederības jautājumā iezīmējās 1941. gada jūlijā, kad Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja nacistiskā Vācija.
Padomju režīms Latvijā uzreiz sagrāba ap 1615 kilogramiem zelta un, kā memuāros atzīmē Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve, pēc PSRS valdības rīkojuma naktī no 1940. gada 12. jūlija uz 13. jūliju izlaupīja Latvijas Banku un aizveda uz Maskavu visu tur esošo zeltu, sudrabu un ārvalstu valūtu.
1940. gada 17. jūnijā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, Latvijas Bankas bilancē bija 71,5 miljoni latu zeltā un 30,3 miljoni ārvalstu valūtā.
Vācu ģenerālfeldmaršals Ervins Johannes Eižens Rommels bija viens no augstāk stāvošajiem nacistu ģenerāļiem Otrā pasaules kara laikā. Jūtot, ka kara iznākums nebūs Vācijai par labu, 1944. gadā viņš mēģināja slēpt dārgumus.
Kādā 1580. gada septembra dienā pa Lamanša jūras šaurumu pie Anglijas krastiem slīd stipri apbružāts kuģis – buras ir lupatās, burinieka priekšgalā un pakaļgalā noberzusies krāsa.
