Teju pirms simts gadiem – 1920.gada 20.martā – tika nodibināts Valsts Zelta fonds, kas pārņēma Latvijas pilsoņu saziedotās vērtības un Finanšu ministrijas pirkto zeltu.
"Sakarā ar ziņojumu par baznīcas pagrīdē aprakto zelta muciņu, visā Latvijā uznācis zelta meklēšanas drudzis. Izdarīti daudzi rakumi, bet nekas nav ticis atrasts.
„Jau sen biju ievērojis Daugavas klintis starp Sēlpili un Alteni. Savā uzbūvē un slāņojumā tās līdzinājās klintīm Saksijā un tāpēc deva cerības, ka šeit slēpsies ilgi un velti meklētais Kurzemes sudrabs.
Jau ir publicēta rakstu sērija, kā Latvijas teju pusgadsimta nebrīves laikā tās kādreiz piederošo zeltu mēģināja sadalīt un daļēji to arī izdarīja divas lielvaras – PSRS un Anglija.
Saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līgumu Padomju Krievija apņēmās segt kara zaudējumu daļu, t.sk. izsniegt Latvijai avansu – četrus miljonus rubļu zeltā – par vērtībām, kuras tai būtu jāatdod Latvijai.
Vācu ordeņa mestriem jau 13.gadsimtā piederēja raktuvju tiesības Livonijā, bet vairāk nekā 200 gadu šīs tiesības pastāvēja tikai uz papīra.
Stāsts par Latvijas Republikas zelta rezervju izveidi 20.gadsimta 20. un 30.gados saistīts ar vēstures griežiem – valsts tapšanu pirms simts gadiem, nacionālās centrālās bankas dibināšanu un vajadzību pēc valūtas vērtības nodrošinājuma.
Viens to tuvākajiem Ādolfa Hitlera domubiedriem Heinrihs Himlers pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vadīja absurdu projektu, kurā bija plānots smiltis pārvērst zeltā (gan zināms un esam rakstījuši, ka smiltīs zelts ir).
